(9. turpinājums)
Iespējamā izsūtīto nometināšanas vieta
Pēc kādiem divdesmit kilometriem pēc nodegušā tilta izbraucu vairākus desmitus hektāru lielā klajā laukā. Pa labi no manis – izcirtums, bet pa kreisi – ar dažiem vientuļi stāvošiem kokiem aizaudzis lauks. Kas šeit tajā laikā ir bijis? Vai šī varētu būt viena no apmetnēm? Tālāk uz priekšu ceļa malā parādās pirmās civilizācijas pēdas – zemē iegrimusi pussagruvusi zemnīca. Jumts iebrucis, sienas sašķobījušās, pavarda vietā tikai daži ķieģeļi. Izskatās, ka pēdējais iemītnieks no šīs vietas aizgājis jau pirms vairākiem gadiem. Pāris desmit metru no ceļa atrodu ķieģeļu kaudzīti. Iespējams, ka tas ir viss, kas palicis pāri no kādreizējām mājām. Vai šī ir viena no izsūtīto tautiešu apmetnēm Aizsibīrijas novadā? Diemžēl, manā rīcībā nav nekādu instrumentu, lai noteiktu savu atrašanās vietu. Spriežot pēc laika, kas pavadīts ceļā, nobraukti varētu būt 35-40 kilometru. Atceros, ka latvieši tika izmitināti vairākās vietās blakus šaursliežu dzelzceļam. Iespējams, ka šī ir viena no meklētajām vietām. Bet kura no tām? Tā varētu būt viena no nometinājuma vietām tikai tādā gadījumā, ja neesmu novirzījies no dzelzceļa, kas pēc upes pārbraukšanas galīgi pazuda no zemes virsas. Jāatgriežas krustcelēs. Vai dzelzceļš šajā vietā arī nogriezās pa labi? Teorētiski tā tas varētu būt. It īpaši, ņemot vērā dzelzceļa izplatību šajā pusē un tā lielo nozīmi kravu pārvadājumos, dzelzceļš varētu būt aizgājis abos virzienos – gan taisni, gan pa labi. Šī doma liekas ļoti ticama, un atraduma atbilstības varbūtība palielinās. Varbūtība, ka 2009. gada 16. jūlijā pulksten 12.30 esmu nonācis vietā, kur kādreiz dzīvojuši uz Tālajiem Austrumiem izsūtītie latvieši. Tā ir mūsu ekspedīcijā paredzētā satikšanās ar senču atstātajām pēdām. Tā ir saviļņojoša, sen gaidīta un izsapņota tikšanās ar vectēvu un vecmāmuļu darbiem un domām pēc 60 gariem, dramatisku notikumu piesātinātiem gadiem. Šī ir domās piedzimusī un sirdī izauklētā dažādu paaudžu dvēseļu tikšanās. Arī toreiz, pirms 60 gadiem, 1949. gada 16. jūlijā, šajā vietā zāle un priedes bija tikpat zaļas, kā šobrīd, bērzi varēja dižoties tikpat baltos uzvalkos, kā tagad, un puķes smaržoja tāpat, atgādinot jāņuzāļu neaizmirstamo smaržu.
Atraduma emociju piesātināts, dodos tālāk pa iebraukto ceļu. Pēc nepilnas pusstundas brauciena atkal esmu nonācis pusaizaugušā klajumā. Retie koku un krūmu puduri liek domāt, ka kādreiz šis laukums bijis iesaistīts saimnieciskajā darbībā. Varbūt arī šajā vietā vai tās tuvumā dzīvojuši cilvēki un vairākus hektārus lielajā klajumā pļāvuši sienu. Ja sīkiem kokiem aizaugusī pļava atrodas Sivaku šaursliežu dzelzceļa malā vai netālu no tā, var gadīties, ka šī ir vēl viena izsūtīto latviešu apmešanās vieta. Bet tas ir tikai minējums, pieņēmums, kam nav nekādu pierādījumu. Tādi netiek atrasti pēc tam, kad esmu izstaigājies pa šo laukumu cerībā ieraudzīt vismaz kāda pavarda drupas vai šaursliežu dzelzceļa atliekas. Neko darīt, laiks doties uz mūsu apmetnes vietu „Hutorok". Pilnīgi iespējams, ka automašīnas kārba ir noņemta un tās defekts noskaidrots.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.09.2009.
Autors: JĀNIS VANAGS