(8. turpinājums)
Pārsteigumiem bagātie Sivaki
Beidzot arī mēs ieraugām sen gaidīto norādi – Sivaki 8 km pa labi, braucot virzienā uz Habarovsku. Pārņem tāda dīvaina satraukuma, sen gaidīta brīža izjūta. Šajā vietā pēc 6 gadu desmitiem, pēc dramatiskiem notikumiem piesātinātiem gariem gadiem krustojas latviešu tautas dažādu paaudžu dvēseļu ceļi, kurus vieno kopējā doma par savu Dzimteni, par dzimtas un tautas vienotību. Tajā skarbajā 1949. gada pavasarī izsūtītā Latvijas tautas daļa ieradās šeit, Amūras apgabala Sivakos, ar drausmīgu spriedumu – bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Bet tiesas spriedumiem, taisniem un netaisniem, ir vara tikai pār materiālām lietām. Tie nespēja ietekmēt mūsu senču domas par Dzimteni, nespēja ietekmēt cerību kādreiz satikties ar Latvijas pakalniem, ezeriem un vientuļo ozolu Saules kalnā. Domas par mājām un cerība atgriezties izrādījās spēcīgāka. Daudzi atgriezās, daži palika, par mūža mājām izvēloties priežu kalniņu Sivaku šaursliežu dzelzceļa 50. vai 59. kilometrā.
Pa kreisi no Čitas-Habarovskas automaģistrāles neasfaltēts ceļš, tieši pretī ceļam uz Sivakiem iesniedzas taigā. Tās varētu būt šaursliežu dzelzceļa paliekas. Šī dzelzceļa līnija tajos skarbajos gados kalpoja kā dzīvības, izglītības un saimnieciskās darbības artērija cilvēkiem, kuri tika nometināti 16., 25., 50. un 59. kilometrā. Līdz vakaram atlikušas vairākas stundas, tāpēc nogriežamies pa kreisi un braucam pa samērā līdzeno zemes ceļu pārliecībā, ka tas ir bijušais šaursliežu dzelzceļš. Ceļā satiekam vietējās nozīmes džipu, kas nupat kā izgriezās no cirsmas. Tas nozīmē, ka automašīnas var pārvietoties pa šo ceļu, un tas palielina mūsu cerības uzzināt kaut ko vairāk par šo bijušo dzelzceļa līniju. Taču cerības neattaisnojas. Jau pēc 5-6 kilometriem esam spiesti atzīt, ka uz ceļa izveidojušās bedres ir pārāk lielas un mūsu braucamlīdzekļu piemērotība šādiem ceļiem – pārāk maza. Griežamies apkārt ar domu, ka rīts gudrāks par vakaru. Kad sasniedzam otro ekipāžu, uzzinām, ka viņiem izdevies aprunāties ar braucējiem „Ņivā". Tas ir vietējais sibīrietis Aleksandrs Hodjukovs, kas vēl septiņdesmitajos gados dzīvojis Sosnovkā. Šī ziņa ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – mēs esam uz pareizā ceļa. Esam sasnieguši savu ceļa mērķi 15. jūlijā – 13. dienā, kopš izbraucām no Madonas, Gulbenes, Alūksnes un Balviem. Mēs bijām plānojuši šo ceļu gabalu noskriet 14 dienās, tātad viss kārtībā.
Bet mūsu prieki izrādās īsi. Jāņa Stiprā seja ir pārāk norūpējusies – džipam ir palicis tikai viens ātrums. Ieslēdzot zemākos pārnesumos, automašīna atsakās virzīties uz priekšu, ir dzirdams tikai metālisks troksnis. Palicis tikai ceturtais ātrums. Tas nozīmē, ka, bez remonta neiztiksim. Braucienā no Čitas ceļā sastapām, galvenokārt, Japānā un Krievijā ražotās automašīnas. Bet starp tām nebija neviena mūsējā Ford Ranger. Tātad nepieciešamās rezerves daļas nāksies meklēt tālā apkaimē, varbūt pat pasūtīt no mājām. Tas neizslēdz iespēju, ka mums šeit, nepilnus 9 tūkstošus kilometru no mājām, būs jāuzturas vairākas nedēļas.
Kamēr citi spriedelē, Aivars ir aizbraucis uz Sivakiem uzzināt par remonta iespējām šajā pilsētiņā. Viņš atgriežas ar ne visai iepriecinošu ziņu. Tuvākajā apvidū labākais autoserviss ir divus kilometrus uz priekšu. Turpat ir arī iespēja pārnakšņot. Braucam augšā kalnā cerībā jau rīt kaut ko vairāk uzzināt par savu nezināmo nākotni.
Ikvienam būs rokas jāpieliek
No rīta pamostamies reizē ar saules stariem. Kaut arī vietējais pulkstenis rāda tikai sesto rīta stundu, ceļamies augšā. Naktī ir nolijis lietus un automašīnu stāvlaukumu klāj pamatīga dubļu kārta. Jau iepriekšējās dienas vakarā Jānis ir uzzinājis par iespējām automašīnas remonta darbos iesaistīt vietējos atslēdzniekus un mehāniķi. Viņu piedāvātā cena – 10 000 rubļu – tiek uzskatīta par pārāk augstu, ņemot vērā šaubas par izpildīto darbu kvalitāti. Tāpēc vienojamies, ka automašīnas remonta darbos jāpiedalās arī pašiem. Izrādās, ka starp mums ir augstākā līmeņa atslēdznieki – profesionāļi, kas var būt noderīgi šajā lietā, – Andrs un Aivars, abi inženieri mehāniķi ar lielu praktiskā darba pieredzi.
Pēc brokastīm Jānim ātri izdodas vienoties ar remontdarbnīcas pārvaldnieku Sergeju par viņa iesaistīšanos remonta darbos un darbnīcā esošā auto pacēlāja izmantošanu. Jānis uzņemas darbu virsvadību un izpildījuma tehnisko uzraudzību, lai varētu pats savām rokām visu iztaustīt un pārbaudīt. Šobrīd vēl neviens nevar pateikt, kā notiks braukšana mājās un vai vispār mums izdosies saviem spēkiem novērst šo tehnisko problēmu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 03.09.2009.
Autors: JĀNIS VANAGS