Piedāvājums pastāstīt par sevi sakarā ar šodienas jubileju šuvēju AIGU FREIJU pamudināja painteresēties, kādā veidā tad viņa tikusi pie sava vārda.
– Domāju, ka mamma vārdu izlasīja kādā žurnālā, taču precīzi to nezinām ne es, ne mana krustmāte, jo mamma jau manā agrā bērnībā šķīrās no šīs pasaules. Viņai esot iepatikusies stāsta varone Aiga Saleniece, kam par godu arī tiku nosaukta. Vārds man vienmēr ir ļoti paticis un šķitis rets. Pat tagad pazīstu tikai divas vārdamāsas. Par mani jaunākais brālis tika pie vārda Aigars, tā nu mēs tāds kā komplektiņš sanākam gan vārdu ziņā, gan dzīvē, – Aiga Freija pastāstīja. Dzimusi un augusi Dobelē, par šuvēju Aiga sāka strādāt Jelgavā. Kādā veidā izvēlēts šis arods? -Tajā laikā vidusskolas audzēknēm bija jāmācās kāda profesija. Šuvēju klasei bija ļoti liela piekrišana, jo veikalos jau neko nopirkt nevarēja. Tāpēc vilkām lozes, jo arī vietu skaits klasē bija ierobežots, un man veicās tur tikt. Kādus divus gadus reizi nedēļā apguvām profesiju, un es sapratu, ka man tas arī padodas. Taču nebiju vēl īsti pārliecināta, vai to turpināt. Parunājāmies ar vectēvu un vecmammu, un viņi iedrošināja, teica, ka arī grūtos laikos šuvējus vajadzēs. Viņi, pārdzīvojuši kara laikus, zināja, ko runā, atzina Aiga.
Tālāk viņa devusies turpināt apgūt arodu Rīgas 34. profesionāli tehniskajā skolā. Madonas pusē viņa ieprecējusies. Interesanti tas, ka Aigas vīrs mācījies Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kamēr viņa pilsētā strādājusi, taču abi iepazinušies Alūksnē. Viņa turpināja: – Kad ierados Madonā, bija diezgan ilgs pārtraukums darbā, jo viens pēc otra dzima bērniņi. Bija arī periods, kad ar vīru darbojāmies vīratēva lielajā zemnieku saimniecībā. Tagad būs pagājuši astoņi gadi, kopš atsāku savu arodu. Divus gadus no tiem nostrādāju Mētrienas pusē, pēdējos sešus – Madonā. Teiksim tā, maizītei sanāk. Šobrīd cilvēki vairāk vēlas apģērbus labot, nevis šūt jaunus, kas, protams, ir apkārt notiekošā iespaidā.
Aiga Freija brīvdienās cenšas darbu atstāt aiz muguras. Enerģiju saimniecības darbiem un jaunai darba nedēļai viņa rod, darbojoties dārzā. Tāpat arī mājinieki īpaši apšūti netiekot: – Man ir trīs meitas, taču mūsdienu jauniešiem jau galvenais, lai ir džinsi un kāds topiņš. Manās pēdās viņas diez vai ies, jo šuvējam, neapšaubāmi, vajag milzīgu pacietību. Daudzi ir teikuši, ka nevarētu tādā profesijā strādāt, jo darbs ir piņķerīgs, bet man tas palīdz.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto