Pirms 20 gadiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas cilvēki visai pasaulei demonstrēja to, kam līdz tam vēsturē nebija precedenta, – aptuveni divu miljonu cilvēku vienotības un pretstāvēšanas manifestāciju.
Lūk, ko par pirms 20 gadiem notikušo „Baltijas ceļu" atminas Ilva Okorie:
„Tovasar dzīvoju Madonā, un vecmamma mani paņēma līdzi uz „Baltijas ceļu". Tolaik man bija 8 gadi. Atceroties pasākuma norisi, atzīstu, ka tas ir viens no manas bērnības spilgtākajiem piedzīvojumiem. Iespaidīga bija garā mašīnu rinda, kas pavērās, raugoties no ceļa pakalniem. Vēlāk atminos, kā manas rokas līdzās pieaugušo rokām kļuva par vienotās ķēdes posmu. Šis apstāklis manī radīja pašapziņu un lepnumu. Taču pats nozīmīgākais man šķita dienas noslēgums. Mūs aicināja aizbraukt uz Igauniju, kur netālu no robežas igauņi bija sarīkojuši patriotisku pasākumu – „Molotova-Ribentropa pakta dedzināšana". Bija jau satumsis, un apkārt dunēja mūzika, plaiksnīja prožektoru gaismas. Cilvēku bija ļoti daudz, un es, maza būdama, neko daudz nespēju saskatīt. Tad kāds slaids igauņu puisis, palūdzis vecmammai atļauju, uzcēla mani sev uz pleciem. Nu gan sajutos lepna, jo nu visu redzēju. Pasākuma centrā dega liels ugunskurs, kura malā bija nostiepts milzīgs plakāts – melns ar sarkaniem burtiem.
Grandot mūzikai, simbolisko Molotova-Ribentropa paktu iemeta ugunskurā. Gaisā uzšāvās augstas liesmas, un plakāts sadega.
Viss „Baltijas ceļā" redzētais manī radīja lielu pārdzīvojumu, kas noteikti saglabāsies atmiņā."
Iespējams, ka 1989. gada 23. augustā daudziem Baltijas valstu iedzīvotājiem bija daudz nozīmīgu darbu, ko darīt, taču viņi spēja atrast laiku pašam svarīgākajam, kas bija jāpaveic, proti, jāiestājas par sevi, savu tautu, savu valsti, vienlaikus iestājoties pret divu noziedzīgu režīmu radītu vēsturisko netaisnību. Dzīvu cilvēku veidots vienotības ceļš bija kas tāds, ko pasaule nevarēja nepamanīt. Var tikai minēt, cik liels bija „Baltijas ceļa" ieguldījums Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesos.
Nenoliedzami, Atmodas laika vienotības un nacionālās pašapziņas garu pārnest uz mūsdienām vairs nebūs iespējams, jo tie, līdzīgi kā Latvijas valsts dzimšana, neatkarības cīņas un citi vēsturiski notikumi, ir unikāli un neatkārtojami, taču mēs varam paņemt labāko, ko tie sniedz, un labākais ir vienojoša ideja. Arī mūsdienās mēs varam vienoties ap kādu ideju vai vīziju. Jācer, ka, atminoties Molotova-Ribentropa pakta 70. gadadienu un „Baltijas ceļa" 20. gadadienu, mēs spēsim distancēties no virspusējā un simboliskā un pievērsīsimies idejām, kas mūs atkal spētu vienot, nevis šķelt. Pasākums „Sirdspuksti Baltijai" ir solis pareizajā virzienā. Iespējams, ka tas mums ļaus atrast to, ko aptuveni pēdējos 15 gados esam aizvien vairāk zaudējuši. Kaut arī sadošanos rokās aizvietos skrējiens, pasākuma vēstījumam ir jāpaliek tam pašam – vienošanās kopējai cīņai par labāku nākotni sev un savai valstij. Protams, tas skan nedaudz patētiski un nedabiski, it īpaši tādēļ, ka pēdējā laikā esam raduši sevi un valsti skatīt no savējo un pretinieku pozīcijām, taču tā tas nevar turpināties mūžīgi, pretējā gadījumā 20 gados būsim notrallinājuši to, kas mūsu senčiem daudzu gadsimtu garumā bija neaizsniedzams sapnis un utopija.
Tādi plaša mēroga pasākumi kā „Baltijas ceļš" un „Sirdspuksti Baltijai" kalpo par dzirksti, kas laiku pa laikam mums liek atcerēties, no kurienes nākam un kam esam piederīgi.
Skrējienam „Sirdspuksti Baltijai" pievienojas arvien vairāk dalībnieku – šobrīd saņemts vairāk nekā 8500 pieteikumu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat kā pirms 20 gadiem, piedalīties skrējienā autobusos dosies ļaudis no teju visām Latvijas vietām un skrējienā piedalīsies vienas ģimenes dažādas paaudzes. Vai „Sirdspuksti Baltijai" būs vienreizēja akcija, kas paies un aizmirsīsies, vai tomēr spēs no jauna mūsos uzjundīt to, kas kopš 90. gadu sākuma ir apdzisis, rādīs laiks.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS