Vija Jakovļeva ikdienā strādā veikalā "Madonna", labprāt iesaistās "Ceļa meklētāju klubā", bet visvairāk viņai patīk gatavot ēst.
Bet, lai iemācītos garšīgi gatavot, Vijai bija jāveic garš ceļš.
– Bērnību un jaunību esmu pavadījusi laukos, Dzelzavā. Pirmais darbs, ko veicu, bija slaucēja fermā. Tur arī pirmo reizi saskāros ar atziņu, ka viss, ko daru, jādara no sirds, neraugoties uz to, kāds darbs tiek veikts. Vēl viena man raksturīga iezīme ir visu darīt labi. Kad ferma tika likvidēta, paliku bez darba. Sākumā biju noraizējusies. Bet es neesmu radusi sēdēt mājās, tāpēc pieteicos darba meklētāju klubiņā. Tur darbojās psihologs, kas man palīdzēja tikt galā ar dažādām problēmām. Biju iedomājusies, ka bez manis nekas nenotiks – māja nebūs kurināta, bērni paliks neēduši, darbi – nepadarīti. Sākumā tā arī bija, bet man vajadzēja tam pārkāpt pāri, un jau pēc laika situācija mainījās. Kad psihologs jautāja, ko vēlos darīt, sapratu, ka – gatavot ēst. Iepriekš jau bez dažādām skolām biju klājusi galdus, gatavojusi mielastus godiem. Un tas viss bija, pateicoties grāmatām. Ja cilvēks pats vēlas sevi pilnveidot, to ir iespējams panākt. Ir jādomā līdzi tam, kādu galaproduktu vēlies redzēt. Viss ir tikai galvā.
No klubiņa mani aizsūtīja uz trīs mēnešus gariem pavāru kursiem Rīgā, kas bija jauns pavērsiens. Pēc kursu beigšanas krasi mainīju savu dzīvi – atnācu dzīvot uz Madonu, pametot māju Dzelzavā. Arī šeit sākums bija grūts, bet biju nolēmusi dzīvē iet uz priekšu, nevis palikt uz vietas vai, vēl trakāk, iet atpakaļ. Gāju uz iestādēm, piedāvājot savus pakalpojumus, bet vienmēr saņēmu atteikumu. Ja tā tagad padomā, saprotu, ka darba devēji baidījās ņemt darbā cilvēku, kas mācījies tikai trīs mēnešus un kam nav iepriekšējas darba pieredzes. Bet atteikumiem nepievērsu uzmanību – devos uz Madonas patērētāju biedrību. Ēdnīcā man lika darīt darbus, ko iepriekš nebiju veikusi, – filēt lasi. Ar darbu tiku veiksmīgi galā, un kopš tā laika priekšniece manī saskatīja to, ka varu izdarīt jebkādu darbu, jo manī bija trīs lietas – es varu, gribu un izdaru. Bieži dusmojos, ka man tiek vissmagākie darbi, bet pēc tam sapratu, ka tas ceļ pašapziņu. Un vissvarīgākais bija tas, ka kolēģi prata novērtēt manu darbu, – stāsta Vija Jakovļeva.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.08.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
Foto no personiskā arhīva