RUDĪTE OZOLIŅA sevi uzskata par madonieti, kaut dzimusi viņa ir Jelgavā, tad gadu nodzīvojusi Kamčatkā, kur strādāja viņas tēvs, virsnieks. Vēlāk ceļš vedis uz Rēzekni un tikai tad uz Madonu. Tomēr šeit ir pabeigta skola, un pēc studiju beigšanas veterinārārstu fakultātē viņa atgriezās Madonā un sāka strādāt „Madonas veterinārajā ambulancē".
Par vecāku izvēli vārda likšanā Rudītei ir interesants stāsts: – Sākumā mani vecāki dzīvoja Jelgavā, taču tēti nozīmēja darbā Kamčatkā. Drīz bija jāpiedzimst man, tāpēc par vārdu, ko man likt, abi jau iepriekš bija vairāk vai mazāk vienojušies. Taču laiks gāja, un bija jāpieņem galīgais lēmums. Tā nu mamma aizsūtīja tētim vēstulē sarakstu ar vēlamajiem vārdiem un kļūdas pēc pirmo ierakstīja „Rudīte", kaut gan pirms tam bija domājuši likt vārdu Aelita. Tēvs, saņemot vēstuli, nosprieda, ka mamma ir pārdomājusi, taču viņas vēlmi respektēs. Mamma, saņemot atbildes vēstuli, sprieda tieši tāpat: ka piekāpsies tēvam. Tā ar vēstuļu palīdzību kļūdas pēc tiku nosaukta par Rudīti.
Bērnību Rudīte Ozoliņa atceras kā ļoti saulainu – brīvdienas pavadītas un lauku darbi darīti pie radiem Sēlijā, Gārsenes pusē, no kurienes nākuši viņas vecāki. Vārdadienas gaviļnieces radi bijuši īsteni latvieši, vectēvs pat piedalījies Tīreļpurva un Nāves salas kaujās, tante bijusi kaucmindiete. Iespējams, kontakts ar dabu un laukos pavadītais laiks, rūpējoties par zvēriņiem, arī ietekmēja karjeras izvēli.
– Bērnībā visiem teicu, ka būšu zvēru kopēja zooloģiskajā dārzā, taču vēlāk mani karjeras plāni kļuva konkrētāki un sapratu, ka būšu veterinārārste. Skolotāji pat brīnījās, ka biju vienīgā, kas kopš 1. klases nemainīja domas par profesijas izvēli, – Rudīte Ozoliņa pastāstīja. Vidusskolā viņa absolvēja bioloģijas novirziena klasi un tālāk devās studēt uz veterinārārstu fakultāti. Pēc tās beigšanas Rudīti nozīmēja par galveno veterinārārsti padomju saimniecībā „Viesiena", vēlāk viņa sākusi strādāt pašreizējā darbavietā. Kopš 1986. gada viņa ar ģimeni dzīvo Lauterē. Tomēr kaut kas velkot uz laukiem, un gluži pilsētā dzīvot viņa nevēlētos.
Rudīte atklāja: – Īstenībā esmu pieķērusi sevi pie domas, ka esmu laimīga. Vīrs man ir vislabākais, bērni – brīnišķīgi, kolēģi – ļoti jauki un draugi – tādi, ar kuriem izlūkos varētu iet. Dēls izvēlējās arhitektūru, meita vēl mācās 12. klasē, un manī mīt klusa cerība, ka viņa izvēlēsies iet manās pēdās. Savu saulainās bērnības pieredzi esmu pārnesusi arī uz ģimeni. Mums materiālās vērtības nekad nav bijušas pirmajā vietā. Ap 2000. gadu jau sāku mēģināt rast harmoniju pārdomu veidā, tāpēc arī dzīvi nedaudz pārvērtēju. Kādā gadījumā ar mantojumu novēroju, kā cilvēki var plēsties naudas dēļ. Tā kā man „nedraud" liela bagātība, nav jēgas uz to iespringt.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto