Laikraksts jau vairākkārt ir informējis par projektu „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos" un tā ietvaros rīkoto ekspedīciju. Pagājušajā nedēļā rakstījām par ekspedīcijas dalībnieka Jāņa Vanaga tikšanos ar politiski represētajiem un atskatu uz ekspedīcijas, kurā piedalījās astoņi dalībnieki, galvenajiem rezultātiem. Šajā numurā nedaudz plašāk – par šo tikšanos.
Ekspedīcijas maršruts tika sadalīts trīs posmos. Pirmais posms: Madona-Urālu kalni-Sibīrija (ar atpūtu Bratskā), otrais posms: Bratska-Baikāla ezers-Čita-Amūras apgabals-Tālie Austrumi-Sivaki un trešais posms: izsūtīto latviešu nometinājuma vietu identifikācija un atgriešanās mājās. Jau informējām, ka ekspedīcijas laikā tika nobraukti nepilni 18 000 kilometru diezgan smagā režīmā, dienā braucot 10-14 stundu un dažbrīd nobraucot pat vairāk nekā 1000 kilometru dienā.
Liecību palicis maz
Jānis Vanags ekspedīciju kopumā vērtēja kā veiksmīgu, jo par spīti dažām grūtībām un iepriekš neparedzētiem šķēršļiem (piemēram, auto salūšana) visus galvenos ekspedīcijas mērķus sasniegt ir izdevies.
Zālē sēdošie politiski represētie pēc iepazīstināšanas ar ekspedīcijas galvenajiem rezultātiem Jānim Vanagam gan uzdeva jautājumus par savām izsūtījuma vietām – kā tur šobrīd izskatās, gan atminējās savu ceļu uz nometinājuma vietām un tur pavadītos gadus. Vairāki bija pārsteigti, uzzinot to, ka no vietām, kas vēl pirms 50-60 gadiem bijušas apdzīvotas, nav palikušas pat krāsmatas. Citi savukārt vēlējās zināt, vai Sibīrijā vēl ir saglabājušās latviešu kopienas. Jānis Vanags atzina, ka dažus izsūtīto latviešu pēcnācējus ekspedīcijas dalībniekiem izdevies sastapt, taču latviski neviens vairs nerunā. Vaicāts, vai šiem cilvēkiem nav vēlmes pārbraukt uz Latviju, Jānis Vanags atzina skumjo patiesību, ka, visticamāk, šeit viņi nevienam nebūtu vajadzīgi, jo, jau kārtojot papīrus, būtu jāsaskaras ar milzu birokrātiskiem šķēršļiem, nemaz nerunājot par to, kā viņi, atbraukuši praktiski tukšā vietā, spētu sev nopelnīt iztikas līdzekļus, jo valsts palīdzība ir minimāla.
Jānim Vanagam tika arī jautāts, kas viņu pašu mudinājis piedalīties ekspedīcijā, uz ko viņš atbildēja, ka vēlējies iepazīt vietu, kur tika nomitināts viņa vectēvs. Diemžēl vectēva kapavietu viņam ekspedīcijas laikā atrast neizdevās, jo, līdzīgi kā ar apbūvi, arī daudzas apbedījuma vietas nav saglabājušās, bet par tām, kuras ir, nav sīkākas informācijas.
Kopumā politiski represētie atzinīgi novērtēja ekspedīciju un nepieciešamību apzināt Latvijas iedzīvotāju 1949. gada izsūtījuma vietas Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Bija arī ierosinājumi izpēti paplašināt, ko varētu darīt jau nākamās ekspedīcijas laikā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.08.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto