Pēc valsts vadītāju attieksmes pret dažādām nozarēm un cilvēku sociālajiem slāņiem ir skaidri redzams, ka deķi velk nost jau tā plāni apsegtajiem. 2009. gada budžeta grozījumu sagatavošanas procesā kādā brīdī dotācijas summa, kas paredzēta mūzikas un mākslas pedagogu algām atlikušajiem šā gada mēnešiem, no Ls 5,6 miljoniem tika samazināta uz nulli.
Kultūras ministrija tomēr rada iespēju piešķirt šim mērķim paredzētos līdzekļus, pārdalot Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecībai paredzēto finansējumu. Taču šī nauda segs algas tikai nepilnu 20 procentu apmērā, ja pedagoģiskās slodzes tiks saglabātas iepriekšējās. Šajā brīdī glābiņš jāmeklē pie pašvaldībām un mūzikas un mākslas skolu audzēkņu vecākiem. Ir skaidrs, ka pašlaik bagāts nav neviens no minētajiem. Devāmies uz dažām no mūzikas un mākslas skolām noskaidrot, kāda nākotne sagaida mūsu reģiona radošo garu.
Uz sarunu par to, kas saistīts ar mūzikas un mākslas skolu izdzīvošanu un finansējuma drastiskā samazinājuma ietekmi uz Madonas mūzikas skolu, „Stars" aicināja skolas direktoru Arti Kumsāru.
– Kāda šobrīd izskatās Madonas mūzikas skolas nākotne?
– Viss ir atkarīgs no tā, cik gudrus deputātus savās padomēs iedzīvotāji ir savēlējuši. Madonas novadam ir veicies ievēlēt patiešām prātīgus deputātus, un Madonas mūzikas skola nemainās. Mums samazinās, tā teikt, „luksusa funkcijas". Nebūs vairs 3. stundas perspektīvajiem absolventiem specialitātē, koncertmeistaru stundu 1. un 2. klasē. Nebūs arī vairs klavieru ansambļu, tāpat arī savas specializācijas instrumentam paralēli nevarēs apgūt otra instrumenta spēli. Katram pedagogam paliek iespēja veidot ansambli no labākajiem audzēkņiem. Šie samazinājumi ir sāpīgi un nepatīkami tiem, kas šīs stundas izmantoja, taču tie pašos pamatos nesagrauj skolas standartu. Arī viss kolektīvs paliek nemainīgs. Skola varēs saglabāt savu māksliniecisko un profesionālo seju. Kopējai lietai lāča pakalpojumu ir izdarījuši tie skolu direktori, kas presē ļāvuši nonākt ziņām par to, kā viņi ļāvuši sagraut savas skolas un pārāk pazemīgi piekāpušies, piemēram, Kultūras ministrijas metodiskā kabineta ieteiktajiem stundu samazinājumiem.
Tas nozīmē, ka tiek atstāta tikai trešā daļa no stundām. Tas ir anekdotiski, ka specialitāti ieteic pasniegt tikai 20 minūšu nedēļā un 3 bērnu grupā. Piemēram, no Barkavas vai Kalsnavas 20 minūšu stundas dēļ vecāki savus bērnus nesūtīs. Te vairs nevar runāt par profesionālas ievirzes skolu, bet gan klubu pulciņu bez jebkādas mākslinieciskas perspektīvas.
– Katrā pilsētā un pagastā tomēr ir atšķirīga situācija un iespējas skolas uzturēt.
– Mazajos novados, protams, ir grūtāki finansiālie apstākļi, bet – no otras puses – šīs skolas nav tik lielas. Mums Madonā ir 279 audzēkņi, un Madonas novads to notur un paceļ. Domāju, ka Madonas novads ir ledlauzis un flagmanis visā Latvijā, kas savu skolu nav sagrāvis. Domes atbalsts ir maksimāls un ļoti nozīmīgs, šie domnieki saprot kultūras nozīmību.
Pie šādas valsts politikas, kāda ir pašreiz, tālāk mācīties mūzikas vai mākslas novirzienā neviens neies. Pagājušajā gadā mūzikas skolu pabeidza 6 audzēkņi ar ļoti augstu līmeni, taču no viņiem neviens neies tālāk apgūt mūziku, jo kādu maizes riecienu dzīvē tomēr vajag, un vecāki taču nav tik neapdomīgi, lai sūtītu savus bērnus bada nāvē.
– Vai mūzikas un mākslas skolām tad vispār ir nākotnes perspektīvas, vai vecāki vēlēsies savus bērnus tajās sūtīt?
– Nav jau tik svarīgi tas, ka mēs mācāmies muzicēt. Svarīgāk ir, ka ar mūzikas priekšmetu un instrumentu apguvi tiek izdarītas izmaiņas bērnu smadzeņu anatomijā. Bērni, kas ir mācījušies kāda instrumenta spēli, fiziski skolā nemaz nespēj būt nesekmīgi. Viņiem ļoti ātri viss pielec. Būtībā mūzikas skolas veido intelektuālo potenciālu nācijas nākotnei. Taču šķiet, ka atbildīgie vīri un sievas nav ieinteresēti redzēt Latvijā gudru jauno paaudzi.
Latvija pasaulē ir pazīstama tikai ar mākslu. Šobrīd daži no mūsu skolas bijušajiem audzēkņiem strādā citās valstīs, un pat pie profesoriem mūzikas augstskolās. Varbūt kādam arī no tā labi, ka gudri Latvijas cilvēki apkalpo visu pasauli. Tāpēc tagad visi dara ko tādu, ko gudrā vārdā sauc par optimizāciju, lai gan es to drīzāk sauktu par pesimizāciju vai degradāciju, vai pat likvidāciju. Uzskatu, ka ar valdību ir jācīnās un jāpanāk, ka tiek publiskoti visi Starptautiskā Valūtas fonda ierosinājumi Latvijai, ne tikai tas, ka mūzikas apmācību vairs neapmaksāt valstij. Augsti ierēdņi paši jau ir izteikušies, ka tiek prasītas arī izlīdzinātākas iedzīvotāju algas. Skaidrs, ka to neviens tur „augšā" negrib pieļaut un par to klusē.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto