(Turpinājums. Sākums 16.07.09., 23.07.09., 30.07.09.)
Bratskas sibīriešu viesmīlība
8. jūlija vakars ir notikumiem pārbagāts. Pēc satikšanās ar pirmo īsteno sibīrieti Staņislavu Sidorecu dodamies pa samērā šauru meža ceļu ar lielisku asfalta klājumu uz Ļeonovas ciematu. Pēc kādiem pāris kilometriem kāds no mūsu grupas dalībniekiem saprot, ka pazaudējis kurpi iepriekšējā apstāšanās reizē Tulunā. Neko darīt, jābrauc pakaļ. Pārējie var izkāpt no mašīnām un paklausīties, kā klājas pensionāriem un citiem Ļeonovas iedzīvotājiem. Pensionāri šeit saņem pensiju no 3 līdz 5,5 tūkstošiem rubļu. Vai ar to pietiek? Ja vienā ģimenē dzīvo divi pensionāri, tad vēl var savilkt galus kopā, bet ja viens, tad klājas pagrūti. Bet situācija nav bezcerīga – pensijas tiek indeksētas, lai arī indeksācija pilnībā nenosedz cenu pieaugumu. Turklāt pensijas netiek samazinātas, neraugoties uz ekonomikas lejupslīdi. Neviens cilvēks, kas strādā, badā nevar nomirt – tā saka paši Sibīrijas pensionāri. Un viņi strādā. Pa vasaru brauc ārā no pilsētas, rušinās pa zemi, audzē dārzeņus, ogas, tur bites un tādā veidā sarūpē lielu daļu no pārtikas ne tikai vasaras, bet arī ziemas mēnešiem. Valentīna un Staņislavs Sidoreci ir ļoti labs piemērs šādam mazo pensiju radīto problēmu risinājumam. Kamēr apspriežam pārtikas programmas jauno versiju, pazudusī kurpe ar visu tās īpašnieku ir atradusies, un mēs varam turpināt braucienu pa skaisto meža ceļu. Reizēm tas rāpjas stāvos pakalnos, kas vismaz piecas reizes augstāki par Vidzemes pakalniem, lai pēc brīža atkal drāztos lejā kalna otrā pusē. Patiešām iespaidīgi – visapkārt priedes, lapegles, bērzi, un tiem pa pašu vidu mēs traucamies ar labai autostrādei atbilstošu ātrumu.
Pēc nepilnas stundas skrējiena jauna apstāšanās. Šoreiz pie Elbas upes. Staņislavs un Vladimirs vēl labi atceras karu un vēsturisko satikšanos pie Elbas. Arī toreiz vieni nāca no Rietumiem, otri no Austrumiem. Emocijas uzsit augstu vilni – jauna apkampšanās sibīriešu stilā, un visi draudzīgā bariņā šķērsojam Elbas upi. Tas nozīmē, ka mēs esam gaidīti šajā Krievijas daļā un nevienam pret mums šeit nevar būt lielu iebildumu. Drīzāk otrādi. Sibīrijas plašumos varam paļauties ne tikai uz saviem spēkiem un vēlēšanos ieraudzīt savu senču atstātās pēdas šajā skarbajā apvidū.
Nepieciešamības gadījumā neviens necentīsies reālo palīdzību samainīt pret viltotu pieklājības smaidu un dežūrjautājumu „Kā jums varu palīdzēt?", skaidri apzinoties, ka nekādu palīdzību viņš nedomā nevienam sniegt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.08.2009.
Autors: JĀNIS VANAGS