Manas pirmās atmiņas iesākās beidzamajā vasarā Kārļa Ulmaņa laikā. Māte dabūja zināt par prezidenta paziņojumu, kur viņš aicināja visus Rīgas bērnus izvest ārā no pilsētas karstās vasaras putekļu ielām un sūtīt viņus uz laukiem.
Viņš lūdza zemniekiem brīvprātīgi uzņemt Rīgas bērnus, lai viņi varētu pavadīt skolas brīvdienas svaigā gaisā, ar labu pārtiku un pieredzi par lauku saimniecisko dzīvi.
Ar māti aizgājām uz vienu koka būdu, kas atradās pontontilta galā Pārdaugavas pusē. Tur vairāki zemnieki jau bija sapulcējušies. Mana māte aprunājās ar vienu saimnieku, un man vajadzēja tajā pašā pēcpusdienā ierasties Centrālajā dzelzceļa stacijā. Ar mazu koferīti pie rokas es stacijā satiku saimnieku vārdā Jānis Gailītis. Izrādījās, ka es nebiju vienīgais līdzi ņemamais bērns, vēl bija puišelis un meitene.
Tajos gados Latvijā bija 519 pagasti un 477 dzelzceļa stacijas. Mēs ieradāmies Madonas apriņķa Praulienas pagasta stacijā, kad bija jau satumsis. Saimnieka kalps, kas bija polis pēc tautības, sagaidīja mūs zirga ratos. Bija nedaudz spokaini braukt pa tumši melno mežu, nekad to nebiju piedzīvojis un, kā jau deviņgadīgs puišelis, iedomājos, ka tur dzīvo spoki un bīstami zvēri. Mājās, kuru nosaukumu vairs neatceros, mūs sagaidīja Jāņa ģimene. Sieva, viņu 18 gadīgais dēls, arī Jānis, 15 gadīga meita, neatceros īsti – Vija vai Aija. Kopā ar viņiem dzīvoja arī saimnieka tēvs.
Mums, rīdziniekiem, bija katram sava gulta. Jāstrādā nebija, bet, ja gribējām, varējām šo to piepalīdzēt – atnest ūdeni no akas vai aizvest govis uz ganībām. Saimnieka tēvocis mums visiem uztaisīja ādas pastaliņas, jo kurpes laukos nebija parocīgas. Saimnieks bija aizsargu virsnieks, redzēju viņa uniformu un zobenu. Viņam piederēja skaists ērzelis, kas bija domāts jāšanai, kad notika parādes. Ērzelim neskaitāmas brūtes veda no kaimiņiem, un tajos brīžos mums, bērniem, vajadzēja būt istabā ar aizvērtiem logu aizkariem.
Dzīvojot uz laukiem, man likās, ka esmu citā pasaulē. Bija liels brīnums redzēt, kā slauc govis, kā ražo sviestu un sieru, kā cep maizi un bites gādā medu. Saimniecībā atradās aužamās stelles, un es redzēju, kā lini tika apstrādāti – no mērcēšanas dīķī tie pārtapa palagos un dažādos izšuvumos. Man atļāva vadīt zirgu, kad braucām uz pienotavu. Pirmo reizi piedzīvoju Jāņu svinēšanu, piedalījos labības kulšanā un nogaršoju pašbrūvētu alutiņu. Mēs tikām aizvesti arī uz kapusvētkiem, kur pavadījām visu dienu, kā tagad teiktu, ar pikniku. Iemācījos pazīt un nosaukt kokus, krūmus, kukaiņus, putnus, sēnes un mājdzīvnieku barību.
Augļu dārzs bija pilns ar kokiem un ogu krūmiem. Mēs ar otru Rīgas puišeli nogaršojām ērkšķogas, tās bija tik garšīgas, ka nosēdāmies pie krūma un ēdām kā konfektes.
Vasara, kas bija tik pilna visādiem dzīves brīnumiem, aizgāja ļoti ātri. Mēs zinājām, ka krievu armija bija iebrukusi Latvijā. Praulienas pagastā nekas neparasts nenotika, tikai viena lidmašīna nolaidās pļavā, un krievu lidotājs prasīja, kas tā par vietu.
Ar lielu nožēlu bija jāatvadās no patīkamā cilvēka Jāņa Gailīša un viņa ģimenes, kas par mums rūpējās visu vasaru, it kā mēs būtu viņu bērni. Mājās braucot, es jutos daudz gudrāks un veselīgāks, gatavs nākamajai ziemai.
Rīga izlikās mainījusies, uz ielām bija daudz krievu militāristu. Skolā biju spiests iestāties pionieros un apmeklēt sarkano stūrīti. Tur mums „potēja" komunismu un mācīja dziedāt „Internacionāli". Kā Ziemassvētku dāvanu saņēmu „Latvelo" velosipēdu. Kājas bija drusku par īsu, vajadzēja braukt stāvus ar vienu kāju cauri rāmim.
Nākamo vasaru atkal braucu uz laukiem, bet šoreiz kā gans, lai nopelnītu, pie tam tuvāk pie Rīgas. Dabūju saimnieku 1 km no Ķekavas, kura saimniecība atradās Bauskas šosejas malā. Vasara bija normāla līdz laikam, kad krievu armija atkāpās no Rīgas un virzījās pa šoseju uz Bausku. Vairākas reizes vācu lidmašīnas viņiem uzbruka. Ceļmalā redzēju izdegušus krievu tankus. Saimnieks savus lopus un zirgus izglāba, vedot viņus mežā. Nepagāja ilgs laiks, kad vācu armija pa to pašu šoseju dzinās krieviem pakaļ. Vasaras beigās saimnieks atveda mani mājās pilniem ratiem garšīgu dārzeņu. Kad atgriezos Rīgā, redzēju, ka vairākas ēkas sabumbotas un mana Pētera baznīca, kur biju kristīts, izdegusi. Man pašam arī bija liels zaudējums, kad krievu virsnieks, kas ar sievu un diviem puišeļiem dzīvoja mūsu mājā, piesavinājās manu jauno velosipēdu.
Pēc kāda laika saņēmu vēstuli no Praulienas, ko rakstīja Jāņa Gailīša meita. Kad krievi atkāpās no Latvijas, tēvs uzzinājis, ka viņu meklē komunisti. Jānis Gailītis aizgājis mežā. Kad meklētāji neatraduši Jāni mājās, viņi paņēmuši Jāņa astoņpadsmitgadīgo dēlu un vecotēvu, aizveduši mājas dārzā, kur es ēdu garšīgās ērkšķogas, un abus nonāvējuši ar durkļiem. Kas tie bija? Ne jau cilvēki! Arī par zvēriem es viņus nevaru nosaukt. Tas būtu zvēriem apvainojums. Meklētāji noteikti bija komunisti, kam atriebība bija vienīgais iemesls. Bet par ko viņiem vajadzēja atriebties? Jānis taču nevienam neko ļaunu nebija izdarījis. Arī viņa dēls un tēvs nebija vainīgi, viņi bija ļoti patīkami un sirsnīgi cilvēki.
Es nezinu Jāņa Gailīša likteni, bet ceru, ka šie Latvijas nodevēji – slepkavas – pūst ellē kopā ar Staļinu un Hitleru. Man liekas, ka šī traģēdija tika aprakstīta Madonas avīzē vācu laikā. Šīs atmiņas rakstu, lai jaunā paaudze zinātu par šo notikumu Praulienas pagastā. Man Jānis Gailītis vienmēr paliks atmiņā, tāpat kā pirmā skaistā vasara uz laukiem, ko viņš man dāvāja.
Būtu liels lūgums: ja kādam ir informācija par Jāņa Gailīša ģimeni, viņa pēctečiem vai kāds atceras to dienu notikumus ar šī saimnieka ģimenes locekļiem, atsūtīt šo informāciju Mr. R. H. Felds, 93 Bancroft Lane, Mansfield, NOTTSTTSTTS. NG18 5LL , England.
Autors: RIHARDS HERBERTS FELDS