* * *
noslauku sviedrus
it kā ar
vieglu roku
varētu
smagumu kliedēt
plaukstas
top sāļas un miklas
bet
es uzdrošinos
viegli
nenorietēt
* * *
sapņoju
par atvērtām durvīm
kur nav jāklauvē
nav iepriekš jāpiesakās
un nav jālaužas iekšā
izrādījās
manam sapnim
kāds jau ir
aizsteidzies priekšā
* * *
manām domu zīmēm
tu
pārvilki svītru pāri
kaut kas bija
mainījies
un es vairs nezināju
ko ar zīmēm
darīt
manus jautājumus
tu aizspraudi
aiz griestu sijas
un tur tie palika
un atbildēs
vairs nesadzija
ko tālāk?
gaidīt
izsaukuma zīmi?
bet
mēs taču
runājam
par dzīvi
* * *
tavas brīvības
robeža
kā ķēdē
piesietam sunim
nav jau
pat jāsien
pats
tu to nospraudis
un vēl pasniedz
kā lielāko
no ieguvumiem
noklusē vien
par tiem daudzajiem
puniem
* * *
nepabeigtā sarunā
zināma
pabeigtība bija
lietus savilkās
bet
tā arī neuzlija
un nebija
vārdiem veldzes
un lūpas juta
vien putekļu smeldzi
bet klusums
aizvākoja
tā arī nepielijušo
peļķi
* * *
šonakt
izsāpēju naktsvijoli
spēlēju
uz viņas baltajām stīgām
un elpoju mīlestību
kā man likās
bezgalīgu
šorīt
naktsvijoles stīgās
sastingusi asara
kas to zin
varbūt tā zīme
ka beigusies ir
vasara
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 25.07.2009.
Autors: ANITA SKRJABE
Foto no personīgā arhīva