17. jūlija vakarā Cesvaines vidusskolas zālē tika svinēta grāmatas „Cesvainieši" iznākšana. Pie lasītājiem nonāca trešā grāmata par Cesvaini, ko sabiedriskā kārtā sagatavoja vietējā kultūras darbiniece Ilga Holste un viņas meita Sanita Dāboliņa.
Grāmatas metiens ir 1500 eksemplāru, tā ir biezāka par iepriekšējām -530 lappuses, grāmatā izmantotas 1960 fotogrāfijas, minētas 257 personālijas. Cesvaines muzejiem nodotas ap 1900 fotogrāfiju, 172 dokumentu vai to kopiju, 314 grāmatas tiek dāvātas kultūras iestādēm.
Esam bagāti- Grāmata ir kā balsts, – grāmatas atvēršanas svētkos sacīja izdevuma redaktore Sanita Dāboliņa. – Ceru, ka uz to atbalstīsies daudzi jo daudzi cesvainieši – tie, kas strādās vēl pēc mums un gribēs pētīt, uzzināt un saprast, kā esam jutušies.
Grāmatas idejas autore un sakārtotāja Ilga Holste uzsvēra, ka pēc šī darba viņa beidzot var iet arī pensijā. „Kopoto rakstu" trešais – noslēdzošais – sējums ir iznācis, varu aiziet, jo viss tāpat turpināsies, vien tālāk šo darbu veiks par mani jaunāki, možāki, gudrāki cilvēki. Paldies visiem, kas bija kopā ar mums, esam bagāti un nedaudz arī lepni."
Ilga Holste atcerējās laiku, kad šaubām par to, vai Cesvainei vispār ir vajadzīga grāmata, Artis Kumsārs devis pretsparu. – Cesvainieši, neesiet zarnu miests, droši uz priekšu! – uzmundrinājis Madonas mūzikas skolas direktors un novada kultūrvēstures pētnieks.
Vēsture turpinās
Grāmata ir dzīva un darbībā esoša, jo, tāpat kā Rīga nekad nav gatava, tā nevar teikt, ka Cesvaines vēsture būtu izpētīta. – Prieks, ka cilvēki ir izteikuši savas domas, izjūtas, emocijas, – novērtēja Sanita Dāboliņa. – Grāmatā ir gan gadu skaitļi un fakti, gan tas, kā mēs esam jutušies.
Redaktore neslēpa, ka beidzot ir pārvarēti vairāki tabu – tas, par ko iepriekš cesvainieši neuzdrīkstējās runāt. „Bija nerakstīts likums, ka par skolotājiem neko kritisku teikt nedrīkst. Prieks, ka grāmatā beidzot esam spējuši pateikt, kurš skolotājs audzēkņu izaugsmei deva savu artavu, kurš – viņus piebremzēja."
Līdz šim sāpīga tēma bija arī pēckara un mežabrāļu laiks. – Lasot atmiņas, nez vai šodien vajadzētu domāt par to, kurš bija tas, kas nodeva, kas nošāva, kam vajag atriebties, – aizdomājās Sanita Dāboliņa. – Manuprāt, vajadzētu palūkoties no cita skatu punkta: kā es pats būtu rīkojies līdzīgā situācijā. Ja šodien runājam par krīzi, padomāsim, kāda toreiz bija krīze, kas tika izprovocēta cilvēku attiecībās, ģimenēs, dzimtās.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.07.2009.
Autors: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto