(Turpinājums. Sākums 16.07.2009.)
Tuvojas nakts, tiek meklēta nakšņošanas vieta. Pirmais motelis ir pārpildīts, otrajā nav vietu. Steidzamies uz trešo. Nobraukti vairāk nekā 900 kilometru, un nākas atcerēties: jo ātrāk brauksi, lēnāk tiksi. Par to parūpējas kāds cits autoinspektors, kas nofiksē atļautā ātruma pārkāpumu pirmajai ekipāžai. Šoreiz sods lielāks un garāka kaulēšanās. Beigās tiek panākta vienošanās pie 5 tūkstoši robežas (aptuveni 75 lati). Tas tiek samaksāts, un pēc simts kilometriem sasniedzam nākamo moteli. Arī šeit vietu nav. Bet mums arī atkāpšanās ceļa nav – autovadītāji pēc iepriekšējās negulētās nakts ir pārguruši. Pulkstenis rāda jau pirmo stundu pēc pusnakts, un ceļu turpināt ir pārāk bīstami – nav nekāda garantija, ka šāds solis var dot gaidīto rezultātu. Tāpēc vienojamies ar moteļa saimnieci, ka gulēsim uz grīdas.
Trešās dienas rīts
Tas mūs sagaida ar nemīlīgu vēsumu. Pēc nelielām brokastīm un siltā ūdens uzpildīšanas savos termosos ap astoņiem dodamies tālāk. Iepriekšējās dienas nobraukums pārsniedz vienu tūkstoti kilometru, esam pietuvojušies plānotajām atzīmēm savā maršrutā. Tas palīdz saglabāt labu noskaņojumu arī autovadītājiem, kas uzrāda neiedomājami labu sniegumu auto vadīšanas veiklībā un fiziskajā noturībā. Pamēģiniet nobraukt pa Krievijas ceļiem vienu tūkstoti kilometru dienā, ja iepriekšējā naktī gulētas nepilnas 5 stundas! Bet Jānis, Andrs, Aivars un Valdis neuzskata, ka būtu paveikts kaut kas neiedomājams un bez jebkādas iedomības turpina ceļu ar maksimāli iespējamo ātrumu.
Diena sākas ar ievērojamu notikumu – jaunākais no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem Kārlis svin savu 16. dzimšanas dienu. Apsveikšana notiek atbilstoši labākajām tradīcijām – ar urrāšanu, labiem vēlējumiem un skaistu dziedāšanu. Iepriekšējās dienas lielais nobraukums un nepietiekošā atpūta liek par sevi manīt uzreiz pēc izbraukšanas no nakšņošanas vietas. Ķibele atgadās pirmajai ekipāžai. Tā vietā, lai nogrieztos pa kreisi, viņi nogriežas pa labi. Un pats interesantākais, ka pārējie seko, bet ar lielām aizdomām, cerot, ka visdrīzākajā laikā tiks izdarīts pareizais manevrs. Bet nekā! Jānis lielā ātrumā traucās atpakaļ un Madonu un līdzbraucēji to nemaz nemana. Kas gan varēja iedomāties, ka pieredzējušākais autovadītājs nokļūdīsies? Bet diemžēl visādi gadās. Andrs piezvana pa telefonu un atgādina, ka jābrauc uz Austrumiem, nevis uz Rietumiem. Jānis strauji nobremzē un piecpadsmit minūšu laikā ar draudzīgu smaidu un nepārprotamiem žestiem mūs sagaida otrās un trešās ekipāžas dalībnieki.
Nelielais incidents nespēj sabojāt noskaņojumu – nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Brauciena dalībnieki jau pametuši Volgu un straujā skrējienā sacenšas ar Volgas stepēs valdošajiem vējiem. Milzīgi neapstrādāti lauki stiepjas gar abām ceļa pusēm, kur kādreiz līgojās kolhozu un padomju saimniecību lauki. Tas rada iemeslu politiskajām diskusijām par dažādu saimniekošanas sistēmu priekšrocībām un trūkumiem. Kapitālismā valda indivīda ekonomiskā brīvība, un katrs dara tā, kā uzskata par vajadzību, tāpēc vieni kļūst bagāti, bet citiem jāslīgst nabadzībā. Pēc Jāņa domām, tas esot galvenais iemesls jauno laiku saimniekošanas problēmām. Un neapstrādātie lauki gan Latvijā, gan Krievijā nebūt nav lielākā no jauno lauku problēmām.
Turpinām iepriekšējā dienā uzsākto ceļu uz Iževsku, un Jānis draudzīgi stāsta savus piedzīvojumus Iževskas rūpnīcā gados pirms pēdējās revolūcijas. Lielā automašīnu ražošanas pilsēta paliek malā, un mēs tālāk dodamies uz Permu. Pieaugošā paugurainība un eglu mežu parādīšanās skaidri norāda uz Urālu kalnu tuvošanos. Bet mūsu cerības ieraudzīt īstos Urālu kalnus neattaisnojas. Pēc dažiem stāvākiem uzbraucieniem un nobraucieniem atkal nonākam stepē, bet šoreiz Āzijas jeb Sibīrijas stepē.
Pirmā Sibīrijā mūs sagaida Jekaterinburga, pilsēta ar bagātu un traģisku vēsturi. Laiks mums vēl ir, saulei līdz gulētiešanai patālu, tāpēc šo pilsētu pametam un dodamies pretī Tjumeņai – Rietumsibīrijas galvaspilsētai. Šeit var saskatīt spilgtākas aziātiskās kultūras pazīmes, kas izpaužas majestātiskumā un īpašās celtņu augstuma un platuma proporcijās. Nepieredzējušam ceļotājam var likties, ka Sibīrija ir viens liels mežs ar pilsētu saliņām un ļoti sliktiem ceļiem. Pēc būtības Sibīrija sadalās divās, nē, pat trijās klimatiskajās zonās – tundra, taiga un stepe. Diemžēl vai par laimi mūsu ceļš iet pa stepi, un rodas tāda kā vilšanās sajūta, ka neredzam lielos Sibīrijas mežus ar lāčiem uz ceļiem. Bet mēs esam optimisma pilni un uzskatām, ka viss vēl priekšā – biezos mežus noteikti redzēsim, bet par lāčiem nevar zināt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.07.2009.