Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai bez emocijām paskatītos uz Varakļānu pilsētas iedzīvotāju sapulci, tās organizētājiem un izvirzītajiem mērķiem.
Godīgums, profesionalitāte, atklātība, taisnīgums, vienlīdzīgums – vienā vārdā – demokrātija. Bet sapulces gaitā izkristalizējusies pamatnostādne diemžēl pilnīgi antidemokrātiska – apšaubīt demokrātiski notikušu vēlēšanu rezultātu, cenšanās pierādīt, ka 48 % vēlētāju balsis, kas pamatā nākušas no Varakļānu pilsētas, ir svarīgākas par 52%, kas nākušas ne no Varakļānu pilsētas. Lai to būtu vieglāk izdarīt, tad ne tā vai pretēji domājošos labāk neaicināt – vienkārši neinformēt.
Ja runājam par konkrētām personālijām, tad, pat pieņemot, ka visi par sarakstu „Vienoti novadam" novēlējušie atbalstīja Māri Justu kā novada vadītāju, tad tie ir tie paši 48%, savukārt tie paši 52% ar savu balsojumu parādīja, ka viņi neatbalsta Māri Justu kā novada vadītāju. Tā ir realitāte, ar ko gribat vai negribat, bet nāksies samierināties.
Par plakātiem un uzrunām, kas attiecas uz mani personīgi. Plakāts „Bārbals-Bulava Balsts" – nesapratu, kāpēc tas bija Barkavas iedzīvotājas rokās, bet tas lai paliek uz Māra Justa radinieku mobilizācijas rēķina. Ja es varu sevi uzskatīt par uzņēmēja Ulda Bulava balstu, tad ar to varu viennozīmīgi tikai lepoties – šīs sadarbības rezultāts ir divpadsmit no jauna radītas darbavietas, pilnīgi likumīgi izveidotas un pilnīgi likumīgi darbojošās: maksā nodokļus un mazina bezdarbu.
Par izbijuša partokrāta runu- sirdsapziņas un godīguma piesaukšana no šī vīra mutes skan kā zaimi, jo viņa godīgums palika Varakļānu ciema izpildkomitejā, pratinot nepilngadīgos par pretpadomju lapiņām. Viņa sirdsapziņa klusēja jau tad, kad izmisīgi tika dzītas pēdas Silakrogā sarkanbaltsarkanā karoga uzvilcējiem. Runāt ar puspatiesībām un meliem ir vecs kompartijas triks, un, jo skaistāki meli, jo sajūsminātāks atbalsts, bet par visu pēc kārtas.
Vispirms par apgalvojumu, ka Varakļānu pagasts ir viens no diviem, kur nav īstenots neviens projekts. Es pieļauju, ka var izlikties nezinām par diviem īstenotiem, tāpat par diviem atbalstītiem, izstrādē esošiem projektiem, bet par ūdensvada un kanalizācijas kopējo projektu ar Varakļānu pilsētu jau nu nevarēja nezināt… Var jau stāstīt, ka četrus gadus Māris modri mani pieskatīja, lai neizsaimnieko pagastu, tai pat laikā pārmetot brīvo zemju nodošanu privatizācijai Uldim Bulavam, bet tas bija likumīgi, un nekādi iebildumi netika izvirzīti. Savukārt par mistiski pazudušiem desmitiem hektāriem mežu es pat nokomentēt nespēju, varu tikai atgādināt, ka ikviena pilsoņa pienākums par ļaunprātīgiem pārkāpumiem ir ziņot tiesībsargājošajām institūcijām. Tad kāpēc tas netika un netiek darīts? Šiem meliem redzu tikai vienu attaisnojumu, proti, izmisīgu turēšanos pie iesildītas vietas, pie tam pie tādas vietas, kur reizē ar pensiju bija iespējams strādāt divos oficiāli algotos amatos domē, vēl vismaz vienā darbā uz cita vārda kaimiņu pagastā. Nu tam visam gals – kā lai nekliedz. Te visi līdzekļi labi, pat savu atbalstītāju mānīšana ar parakstu vākšanu, jo likuma par pašvaldību referendumiem nemaz vēl nav un pati parakstu vākšana norit juridiski analfabētiski. Un pabeidzot par izsaimniekošanu – pagājušo gadu Varakļānu pagasts pabeidza ar gandrīz 40 000 Ls uzkrājumu pamatbudžetā un vairāk nekā 200 000 Ls latu uzkrājumu autoceļu fondā, kas bija paredzēts kā līdzfinansējums abiem šā gada autoceļu projektiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.07.2009.
Autors: JĀNIS BĀRBALS