Pagājušajā piektdienā Madonas Mīlestības graviņā pie strūklakas pulcējās netradicionālā kino cienītāji. To vidū bija arī vairāki jaunieši, kas ar vairāk vai mazāk drebošām kājām citu vērtējumam nodeva savu veikumu – īsfilmu.
Filmas jaunieši bija iesnieguši konkursa „Mana videofilma rullē!" 1. kārtai, kuras motīvs bija „Dzīvot tas ir …". Desmit drosmīgi jaunieši bija sagatavojuši savu redzējumu par šo plašo un vienlaikus grūti atbildāmo jautājumu. Jāatzīst, ka sagatavoto filmu vidū bija gan pārsteigumi, gan savdabīgs redzējums uz sevi, cilvēkiem un apkārtējo vidi, gan pretenzijas uz mākslu.
10 darbi – 10 savdabīgi redzējumi
Konkursu ievadīja Anetes un Gundegas Lapsu noslēpumainā un misticisma pilnā filma, kurā māsas nebija baidījušās izmantot interesantus kadrējumus, montāžu, kā arī neatkarīgajam kino raksturīgās kontrastējošās krāsas – melnu un baltu.
Normunda Griestiņa kino vēlajā nakts stundā lika pasmaidīt pat visnosalušākajiem ģīmjiem, jo viņa ar nestandarta humoru piesātinātās „Latvijas nacionālās sēņošanas īpatnības" spēja sasildīt ikvienu. Asprātīga mūzikas izvēle, apzināti naivais sižets un mačete sēņu nazīša vietā – lūk, kas nepieciešams labai filmai. Pelnīta 3. vieta.
Interesantus tipāžus savai filmai bija atradusi Maija Koka, sākot ar mazu bērnu un beidzot ar vienu no Madonas redzamākajiem tēliem – „pilsētas sanitāru" Zigfrīdu Šēferu jeb Zigi. Kaut arī atsevišķi žūrijas locekļi bija saskatījuši mēģinājumu Zigi izsmiet, man šķita, ka filma bija patiesa, un brīžiem vēlējos, kaut tā būtu garāka, jo tad arī saruna ar Zigi būtu izsvērtāka un dziļāka.
Konkurenci „Mājokļa jautājumam" noteikti varēja sastādīt Raivo Vainovska veidotā filma par remontdarbiem savā majoklī. Es pat uzdrīkstos apgalvot, ka mājokļa jautājuma veidotājiem nebūtu dūšas uzņemties izdarīt tos darbus, ko Raivo pašrocīgi savā miteklī paveica. Viennozīmīgi filma ir audzinošs un izzinošs videomateriāls, kas varētu noderēt tiem, kas dzīvo vai gatavojas dzīvot kojās.
Uzsvars uz savu ģimeni bija Signes Sanderes filmas stūrakmens. Iespējams, publikā domas par filmu dalījās, jo tā bija pārāk personiska un, dažuprāt, ārpus ģimenes loka diezin vai rādāma. Taču žūrija filmu novērtēja atzinīgi.
Īsfilma, kas izpelnījās vislielāko žūrijas un publikas atzinību, bija Emīla Desjatņikova eksistenciālais darbs „Dzīvot – tas ir nezināt". Gan filmēšanas paņēmienu, gan sižeta, gan savas uzbūves ziņā īsfilma visvairāk līdzinājās filmām (tiesa, tās nekopējot), ko dažkārt var redzēt studentu (režisoru) īsfilmu skatēs. Labi padarīts darbs, kam noteikti jāseko turpinājumam.
Līdzīgi kā Signe Sondore, arī Džeina Korneta bija izvēlējusies veidot personisku filmu par sevi un vidi sev apkārt. Jāsaka, ka filmas uztveri traucēja pārāk lielais fotogrāfiju daudzums un stāsta nesavāktība, taču konkurss ir domāts, lai jaunieši eksperimentētu, un kā ekspriments tas arī jāuztver.
Arī Linarda Ozoliņa veidotā filma lielākoties bija par paša dzīvi. Filmā tika atainotas lielākās vērtības jaunieša dzīvē – ģimene, aizraujošs darbs, sports un draugi. Filma, kas nepiedāvāja pārsteigumus, taču demonstrēja stabilas, daudzpusīgas dzīves paraugu.
Sportiskā puse visplašāk no visām filmām tika pārstāvēta Maira Ezerkalna darbā. Gaiziņš, slēpes, sniegadēlis un jautra kompānija garantē to, ka objektu filmēšanai netrūks. Kuriozi kritieni, jautrība sniegā, bīstami lēcieni – tas un vēl vairāk bija Maira filmā, ko nebūtu kauns rādīt sporta raidījumu starplaikos.
Pēdējā, taču ne sliktākā, bija Ivara Veikšas filma "Dzīvot tas ir – kā veikt izvēli?". Izvēle filmā patiesi ir atslēgas vārds, jo tās varonis izdara nepareizo. Jāatzīst, ka Ivara un Emīla darbos bija daudz līdzīga, sākot no filmēšanas un montāžas paņēmieniem, beidzot ar atsevišķām sižeta līnijām. Tomēr Ivara filmā lielāks uzsvars tika likts uz stāsta morāli, ko skatītājs nevarēja nejust. Morāle vienkārša, bet dažkārt grūti īstenojama – „nesēdies pie stūres dzēris". Filma, kas noteikti var konkurēt ar CSDD izglītojošajiem video materiāliem. Godam nopelnīta 2. vieta gan žūrijas, gan skatītāju vērtējumā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.07.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
EMĪLA DESJATŅIKOVA foto