Vasara rit pilnā plaukumā, un beidzot arī man ir brīvdienas. Tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu klasesbiedru rīkotajai ekskursijai pa mūsu bērnības takām, kas sākās Madonā, pie 2. vidusskolas, kur pamatskolā mācījāmies
Bērnībā kopā ar vecākiem, kā arī skolas laikā daudz braucām ekskursijās. Tika apskatīta gandrīz lielākā Latvijas daļa. Vienīgais novads, kas netika iepazīts, bija Latgale. Laika gaitā daudz no redzētā ir aizmirsies, tāpēc ļoti gribējās paviesoties vietās, kam manā tālākajā dzīvē ir liela nozīme.
Vispirms bija nepieciešams izveidot maršrutu. Katram no mūsu četrotnes bija savas idejas, vēlme redzēt vietas, kas katram nozīmīgas. Vienojāmies, ka šoreiz apskatīsim nelielu Vidzemes daļu. Sākām domāt un rakstīt maršrutu. Izlēmām, ka vispirms dosimies uz Cēsu pusi, kur, pēc pamatskolas absolvēšanas, veda mūsu nākotnes sapņi.
Jau laicīgi izdomājām, ka maršrutu veiksim ar velosipēdiem, jo tas ir veselīgi un var vērot dabu sev apkārt.
Tāpat kā skolas laikā salikām somās maizītes un limonādi, siltas drēbes un krietnu devu no atmiņu plauktiņiem, tad devāmies ceļā. Pa ceļam uz Cēsīm piestājām Vecpiebalgā, kur dīķos tik skaisti zied ūdensrozes un zivtiņas ēd no rokas. Viss tāpat kā pirms 10 gadiem. Ilgi nekavējāmies, jo bijām nolēmuši līdz vakaram nokļūt Cēsīs. Braucot, smejoties un čalojot pat nepamanījām, cik ātri pienāk vakars, un tā līdz Cēsīm nemaz nenokļuvām, bet palikām pie mūsu vidusskolas draugiem Priekuļos.
Tik brīnišķīgas izjūtas – pēc daudziem gadiem satikt senos draugus, būt vietās, kuras glabā jaukas atmiņas. Lielāko daļu nakts pavadījām, runājoties pie ugunskura un izbaudot burvīgo laiku. Laikam pārāk ilgu laiku biju pavadījusi Rīgā mācoties, jo bija aizmirsušās šīs lauku smaržas un krāsas. Ikdienā skrienot līdzi laikam, nav brīva brītiņa, kad apstāties un pavērot, kā naktī spīd zvaigznes, kā lec saule, paklausīties, kā kokos čivina putni.
Rīta agrumā devāmies uz Cēsīm, kur izstaigājām pilsdrupas, parku. Liekas, ka pavisam nesen šeit mācījāmies, bet tagad viss ir izmainījies līdz nepazīšanai. Patiešām – viss ātri mainās. Kas pirms trim četriem gadiem bija pazīstams, nu ir kļuvis svešs. Izstaigājām katru stūrīti, katru vietiņu, kas mums asociējās ar bērnību un jaunību. Reizē gan priecīgi, gan skumji.
Kad vairāk nekā pusdienu bijām pavadījuši Cēsīs, devāmies uz Siguldu. Ar šo pilsētu saistās vispatīkamākās atmiņas – Gaujas senleja, Turaidas pils, balles uz diskotēkas. Mācoties pamatskolā, šī bija vieta, kur mēs atbraucām visbiežāk. Katru reizi esot šeit, likās, ka esam pirmo reizi, jo viss bija kā pasakā.
Uznākot naktij, tuvējā pļavā iekūrām ugunskuru, uzcēlām teltis un atkal līdz vēlai stundai runājām par gūtajiem iespaidiem, par atmiņām, par nākotni. Cēlāmies spirgti un priecīgi, jo zinājām, ka atnākusī diena būs vēl iespaidiem bagātāka. Pa ceļam uz Siguldu viesojāmies Līgatnē – papīrfabrikā, pie lācenītes Ilzītes.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.07.2009.
Autors: INGA OZOLA
Foto no personiskā arhīva