„Cietumnieku pabarošanai trūkst 2 miljoni latu" – ar šādu virsrakstu laikrakstā „NRA" 6. jūlija numurā publicēts apjomīgs Edgara Gertnera raksts. No tā gūstam informāciju, ka Latvijas cietumos ieslodzīto skaits sasniedzis 7200 un ka Latvija ir viena no Eiropas līderēm ieslodzīto skaita ziņā – vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem ir 293 ieslodzītie. Ir zināms, ka noziedzība Latvijā aug augumā un līdz ar to pieaug arī ieslodzīto skaits cietumos, jo parasti jau cietumos nonāk cilvēki, kas nacionālās drošības labad nav atstājami brīvībā.
Minētajā rakstā analizēts ieslodzīto stāvoklis vienā aspektā – ēdināšanas ziņā. Izrādās, agrāk ieslodzīto barošanai tērēti 97 santīmi dienā uz cilvēku, turpmāk tie būšot 78 santīmi. Raksta pielikumā publicēta tabula, kur uzrādīti produkti un to daudzums, ko cietumnieki par šo naudu saņem. Te minēta maize no rudzu un kviešu miltiem – 200 g, maize no 2. šķiras kviešu miltiem – 150 g, makaronu izstrādājumi – 30 g, gaļa – 80 g, zivis – 80 g, augu eļļa – 15 g, sausais piens – 20 g, garšvielas – 0,3 g, kartupeļi – 500 g, dārzeņi – 300 g. Pusaudžu un slimo cietumnieku uztura normas te nav aplūkotas. Un pareizi vērtē bijušais ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Vitolds Zahars, ka ēdināšana ir racionāla un pamatota, jo līdz šim produkti bieži vien palikuši neapēsti.
Taču zināmā mērā pārsteidz raksta autora vēlme iežēlināt lasītājus, ka cietumā uzturs esot galīgi nepieņemams. To, ka cietumos allaž ir valdījusi naudas vara un ka ieslodzīto privileģētais slānis, kā rakstā teikts, mielojas ar šokolādi un krabju nūjiņām, – neapstrīdams fakts, taču nekādi negribas ticēt, ka, tā sauktie otrie, lai nenomirtu badā, ir spiesti lasīt maizes paliekas. Vai tad tiešām cietumos ēdināšana ir atstāta pašplūsmai, bez jebkādas kontroles?
Lai situāciju rādītu nebaudāmāku, raksta autors izmantojis ieslodzīto leksiku. No rīta dodot baltmaizes trešdaļu, pusdienās – pusklonīti saldskābās (kas tās par mērvienībām?), pie tam šī saldskābmaize esot tāda pelēka un diez vai to varot nosaukt par maizi. Nokrāsas ziņā, cik zinu, saldskābmaize vienmēr ir pelēka, un krāsa neietekmē tās garšu. Un ko tad vispār var saukt par īstu maizi? Varbūt tikai Lāču maizi?
Ir izteiktas pretenzijas pret putrām. Dodot griķu, auzu pārslu, mannas un prosas putras. Tās esot ūdenī vārītas un bezgaršīgas, un vienreiz (iedomājieties – pa visiem laikiem vienreiz!) putrā atradies pat cūkas ilknis. Zupu, kuru zonā saucot "privet s šestjorki", gatavojot no biešu lakstiem (acīmredzot – biešu zupa, kas nebūt nav tas pats, kas balandu zupa, ko ēda uz Sibīriju izsūtītie).
Lūk, šo raksta autora pieeju, kritizējot ēdināšanas kvalitāti cietumos, es nespēju saprast. Pie tam dienā tērētie 78 santīmi mēnesī sastāda 23,40 Ls, un šādu summu pārtikai nevar atļauties katrs vientuļais pensionārs.
Rakstā arī skarta finanšu tāme cietumu uzturēšanai. Runāts par to, ka gada otrajā pusē valsts vispār nevarēšot atļauties pabarot ieslodzītos. Varot rasties situācija, ka cietumos nebūšot elektrības un apkures, tie ir jautājumi, kas noteikti jārisina. Ja vajadzīgo naudu neatradīs, tas būšot apdraudējums nacionālajai drošībai, jo ieslodzītajiem jāatrodas tur, kur viņi ir – ieslodzījumā.
Autors: ĀDOLFS BORBALS