Madonieti Benitu Putniņu pazīst daudzi puķu draugi no tuvienes un tālienes. Viņa ir slavena ar savām īrisu un dienziežu kolekcijām, nu tām pievienojušās arī lilijas. – Kā saka viena mana draudzene – mēs esam puķudullie, – smej Benitas kundze.
– Esmu dzimusi Tukuma pusē. Vecākiem bija zeme, lauku mājas, mežs visapkārt. Jau no mazotnes palīdzēju visādos darbos, mācēju pat rudzus siet kūlīšos, govis slaukt. Dzīvē sagadījās tā, ka tomēr nonācu pilsētā, bet, vienalga, te ir pilsētas nomalīte, savs dārzs, māja. Ja man būtu jādzīvo tikai pilsētā, es laikam to nevarētu, – atzīst šīs nedēļas gaviļniece. – Ģimenē bijām divas meitas. Vecākā māsa bija Biruta, un laikam jau tāpēc, lai abām vārdi sāktos ar vienu burtu, man ielika vārdu Benita, bet dzīvē mani bieži sauca par Birutu. Vēl tagad, uz ielas satiekot. Kad biju maza, ļoti to pārdzīvoju, likās, ka māsas vārds kaut kādā ziņā ir pārāks, taču ar laiku arī savējais tīri labi iepatikās. Savukārt radiņi joprojām mūs sauc par Rutu un Nitu.
Pārmaiņas ierastajā dzīvē ienesa 1949. gada 25. marts. – Mūs pabrīdināja labi cilvēki, pametām visu iedzīvi, aizbraucām ar to, kas mugurā. Tā arī savās mājās vairs neatgriezāmies. Es apmetos pie tēva māsas. Vēlāk, kad māsa jau dzīvoja Madonā, braucu ciemos, sapazinos ar nākamo vīru – Jūliju, un viņš mani arī atvilka uz Madonu.
Benitas sapnis jau no bērnības, skatoties, kā dārzā darbojas tēvs, bijis izmācīties par dārznieci. Pirmajā piegājienā pēc pamatskolas, neraugoties uz veiksmīgi nokārtotajiem eksāmeniem, viņu Bulduru tehnikumā neuzņēma, jo nav bijusi komjauniete… – Pēc vidusskolas tomēr Bulduros iestājos. Kad atnācu uz Madonu, strādāju par dārznieci „Ziķos, vēlāk „Gaiziņā". Sākums bija ļoti grūts, bet es vienmēr esmu bijusi cīnītāja. Pēdējos 10 gadus pirms pensijas strādāju sēklu veikalā, tur arī manas zināšanas noderēja. Bet mana lielā aizraušanās ir puķes. Sākās viss ar dālijām, vēlāk nāca lilijas, gladiolas, bet mana īstā mīlestība ir īrisi. Tie ir mani mīļie bērni. Bija laiks, kad manā dārzā auga ap 400 šķirņu, bet tad, pirms 6 gadiem, pārdzīvoju smagu operāciju, labi, ka dzīva paliku. Vēl pēc diviem gadiem aizsaulē tika aizsaukts Jūlijs. Tad nu daudz kas paputēja, bet es vienalga tik viegli nepadodos, cīnos. Dārzs ir tas, kas mani uztur, jo, kolīdz iedomājos, kā manas puķes bez manis iztiks, rodas ir spēks, ir spīts. Pēdējos gados daudz uzmanības prasa dienziedes. Pati veidoju jaunas šķirnes. Un tad vienmēr gribas redzēt, kas no tā iznāks, – stāsta dārzniece un neslēpj prieku, ka stafeti pārņēmis arī dēls Egils. Arī vedekla Indra ir beigusi Buldurus. Mazbērni gan savu dzīvi izvēlējušies saistīt ar citām lietām. – Ilvai tikko bija izlaidums Universitātē. Viņa studēja zviedru un angļu valodu. Artūrs jau otro gadu studē ģeoloģiju. Mazbērni un puķes – tas šobrīd ir mans lielākais prieks, – atzīst enerģiskā kundze.
OĻĢERTA SKUJAS foto