To, ka mums ir visai īsa atmiņa, skaidri parādīja tikko aizvadītais jūnijs, īpaši jau tā otrā puse, kad pēdējā laikā daudz piesauktais grābeklis vēl un vēl lika pa pieri, ka klaudzēja vien. Mēs kaut kā bijām piemirsuši, kur varētu meklēt dižbedres, kurā tagad kūņojamies, sākumu.
Bet pirms gadiem pieciem, kad Repšes kungs bija premjers un viņa finanšu ministrs – Dombrovska kungs, kad cirkulēja tāds dižs sauklis „Kā var nesolīt", radās arī Leiputrijas ilūzija. Kungiem neveicās, un ar tagadējās eksprezidentes Vīķes-Freibergas kundzes svētību tikām pie septiņu trekno gadu autora Kalvīša kunga un jauna saukļa – „Gāzi grīdā!". Iegāzējām arī, tikai… bedrē.
Nosvilpuši Godmaņa kungu no krēsla, apgrieztā secībā esam dabūjuši atpakaļ uz kakla divus sākumā minētos mūžīgos valstsvīrus un trāpījuši ar grābekļa kātu. No marta līdz vēlēšanām valdībā kūla salmus, ka putēja vien, un it kā naivi cerēja, ka ar putekļiem tiks pie dižā aizdevuma. Gandrīz zvēresta vārdiem meloja, ka, budžetu sabīdot, netiks aizskartas sociāli jūtīgās grupas. Kad vēlēšanu rezultāti zināmi, arī melu maiss pušu. Dažās dienās sagrābstīja pusmiljardu latu, nevis strādājot ar saprātu, bet gan ar cirvi. Ak, mums ir 80 tūkstoši strādājošo pensionāru! Reizinām vismaz ar 70! Ak, simtiem tūkstošu pensionāru vispār! Reizinām kaut ar 10! Un tā uz priekšu…
Sociālie partneri tautu nodeva, ar saviem parakstiem dodami Dombrovska kungam iespēju vīzdegunīgi pasmaidīt ekrānā, ka viņi, lūk, arī piekrituši. Taisnība. Pirms tam runāja pavisam citu. Var tikai brīnīties, kā arodbiedrības bosam Krīgera kungam pēc tāda paraksta radās vēlme uz protesta manifestāciju.
Citviet pasaulē pensionāri tiešām mazāk strādā, bet dodas ceļojumos. Mūsējos arvien nepārprotamāk virza uz pēdējo ceļojumu… vēl pasmaidot – Ungārijā, ek vei, esot tieši tāpat.
Bet mūsu strādājošajam pensionāram neviens nav pajautājis, kādēļ viņš strādā. Cik mazbērnu gaida palīdzību no viņa rokas, nerunājot par paša riecienu.
Atņemot tā saukto solidāro daļu trīs, četru vai pat piecu desmitu procentu apmērā tiem, kas arvien saņem tūkstošus, viņi nekad tautas situāciju nesapratīs vai – precīzāk – nav pat ieinteresēti to darīt, jo dižbedri, tā vai citādi, rakušas visas mūsu daudzās mazspējīgās valdības, pēc kārtējās nomaiņas nopeļot cita citu.