Trīs dienu muzikālo studiju apkārtnes bērniem un jauniešiem no 25. līdz 27. jūnijam sadarbībā ar vietējo pašvaldību Stirnienē organizēja baznīcas ērģelniece Ieva Zepa.
Aktivitāte noslēdzās ar svinīgu dievkalpojumu un koncertu Stirnienes katoļu baznīcā. – Kā katru gadu koncertu iesāka paši mazākie (bērni no 3 līdz 8 gadiem. – Aut.), šogad šajā sastāvā piedalījās 12 bērnu, – pastāstīja Ieva Zepa. – Pēc tam notika visas tautas sadziedāšanās, kuras laikā tradicionālās Dieva dziesmas dziedāja dalībnieku koris, bet draudzei bija izdalītas dziesmu lapas, un tā dziedāja līdzi. Vakara dievkalpojuma laikā Dziesmu dienu dalībnieki izpildīja Riharda Dubras 4. Misi, kas sarakstīta korim, solistiem, ērģelēm un divām trompetēm. Kā solisti uzstājās vietējie kora jaunieši: Edijs Strušels, Māris Mesters, Jānis Zeps un Ilze Grēvele.
Divas ievirzes
Apgūt Riharda Dubras kompozīciju trijās dienās nebija joka lieta. Dziesmu dienu dalībnieki strādāja no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, dažkārt pat vēl ilgāk. – Šogad mūsu aktivitātei bija divi virzieni, – precizēja Ieva Zepa. – Pamatā tā bija mūzika – intensīva dziedāšana un gatavošanās noslēguma dievkalpojumam, bet otrs virziens bija radošās darbnīcas. Šai laukā darbojas pasniedzēja Evita Žabo.
Ņemot vērā bērnu koncentrēšanās spējas, pasniedzēja Evita galvenokārt darbojās ar mazākajiem bērniem. Visi kopā viņi no papīra gatavoja tauriņus, puķes, mārītes, skudras – dažādus telpiskus dekorus.
Muzikālajā ievirzē savukārt strādāja diriģents Jānis Gruduls, topošā diriģente no Dekšārēm, kas studē Rīgā, Mūzikas akadēmijā, – Baiba Urka, kā arī ilggadējā sadarbības partnere no Varakļānu mūzikas skolas – skolotāja Agnija Strūberga.
Materiālais aspekts
Lai būtu spēks dziedāt, bija jānodrošina arī Dziesmu dienu dalībnieku ēdināšana. Par to, lai visās ēdienreizēs viss būtu kārtībā, rūpējās četras saimnieces. Finansiāli izdevumus sedza bērnu vecāki, atbalsts, kā katru gadu, tika saņemts arī no Varakļānu pagasta padomes.
Jāpiebilst, ka Dziesmu dienas Stirnienē notika 7. vasaru.
Dziesma kā sirdsdarbs
Uz jautājumu, kāpēc organizatori šo darbu ik gadu uzņemas, Ieva Zepa nosmēja: – Duraks jau vienmēr darbu atrod, un darbs atrod duraku, bet, ja nopietni, – to darām tāpēc, ka tas ir sirdsdarbs, un tā ir Dieva dziesma. Latgalē ir tas kolorīts un specifika, ka viss balstās uz garīgo, katolisko tradīciju. Protams, tad, kad beidzas dievkalpojums ar visiem krāšņajiem dziedājumiem latgaliski, latviski, latīniski, pie ugunskura dziedam arī korklenīcas jeb tautas dziesmas. Ugunskurs pēc dievkalpojuma arī šogad mums visiem bija neiztrūkstoša vakarēšanas sastāvdaļa.
Dažādi ceļi
Kad vaicāju, vai Stirnienē ir tik ticīgas ģimenes un visi jaunieši pašsaprotami tiecas uz garīgo dzīvi, Ieva Zepa sacīja: – Nevar teikt, ka simtprocentīgi tādi ir visi, bet, acīmredzot, Dievs cilvēku radījis tādu, ka viņš agrāk vai vēlāk, ātrāk vai ne tik strauji, klusāk vai skaļāk tomēr tiecas pēc Dieva. Vienam šis ceļš iet caur mākslu, otram – caur mūziku, kāds garīgajā tradīcijā iesoļo tieši pa baznīcas durvīm. Ceļi ir dažādi, Stirnienē ceļš pie Dieva ir dziedošais ceļš, tieši dziesma ir tā, kas no zemes lietām mūs visus ceļ uz debesu izpratni.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 02.07.2009.