Pensionāre Mirdza Elksne ir dzimusi Bērzaunes pagastā, savulaik mācījusies Lipšu skolā, kas šajās dienās atzīmē 310 gadu jubileju. Tagad viņa dzīvo Vestienas pagastā. Mirdza Elksne ieradās mūsu redakcijā ar pensionāra apliecību, donora apliecībām un savu sāpi.
– Vestienā kādreiz biju Latvijas Sarkanā Krusta biedrības priekšsēdētāja, pati arī donore. Tolaik tiku līdz II pakāpes Goda donora nosaukumam. Tāpēc sāp sirds par donoriem, starp kuriem ir Goda donori, kas 40 un vairāk reižu nodevuši asinis. Piemēram, pensionāres Laima Eizentāle Vestienā, Rita Janisele ir Goda donores. Vai par viņām kāds padomās? Tagad samazinās pensiju. Tas pats sagaida arī vientuļos pensionārus.
Kādreiz Goda donoriem bija priekšrocības, ka nebija jāgaida rindās, lai tiktu pie ārstiem. Tagad sagaidāms, ka pati medicīna būs liela problēma, jo ir daudz ārstu pensionāru, vecie speciālisti, mūža ārsti, kas nu, pēc pieņemtajiem budžeta grozījumiem, rakstīs atlūgumus, jo nevēlēsies saņemt tikai daļu nopelnītās pensijas. Kādēļ lai strādātu, ja ņem nost lielāko daļu pensijas? Taču, ja aizies lielā plejāde pensionēto medicīnas speciālistu, te būs tuksnesis, – uzskatu pauda Mirdza Elksne.
Viņa pati ir visu darbīgo mūžu nostrādājusi medicīnā un uzskata, ka jaunie diez vai steigsies no Rīgas augstskolām uz reģioniem.
Mirdza Elksne beidza medicīnas skolu Rīgā, Jāņa Asara ielā 4. Pirmā darbavieta pēc nosūtījuma bija Praulienas feldšerpunkts "Miķeļi", jo katastrofāli trūka darbinieku, un viņu "izsūtīja trimdā". – No 1954. gada nostrādāju trīs gadus, līdz satiku savu dzīves mīlestību, kas bija atgriezies no Amūras, – Osvaldu. Mīlestības dēļ uz laiku pametu medicīnu, iestājos lauku brigādē. Pēc tam gan atradās darbs Vestienas slimnīcā, tuberkulozes nodaļā. Vestienas slimnīcā esmu strādājusi gan kā nodaļas māsa, gan patronāžas māsa, medicīnas māsa. Kopā darba stāžs ir 29 gadi, pietrūka 5 mēnešu līdz 30 gadiem. Pa vidu bija pārtraukumi, jo kopu slimo tēvu, mammu, un viņi, Ulmaņlaika jaunsaimniecības "Litienas" saimnieki, rūpes bija pelnījuši.
Mirdzas kundze konstatē, ka ar savu darba stāžu nekādu lielo pensiju nav nopelnījusi.
– Man ir piešķirta 2. grupa, arī man no 148 latu pensijas būs jāatskaita 10% un jāprot izdzīvot. Tas ir pat mazāk nekā iztikas minimums. Ja tikpat noņem nost no 300 latu pensijas, tomēr paliek vairāk. Tas nav godīgi, ka visiem velk nost vienādi. Liela daļa naudas aiziet par zālēm, un tagad no kaut kā būs jāatsakās.
Ar atzinīgu vārdu un pateicību viņa piemin savu labo dakterīti Dainu Sokolovu Bērzaunes pagastā.
Mirdzai ir dēls, un dēla ģimenē izaudzināti trīs bērni – Mārtiņš, Madara un Guna. Par mazbērnu likteņiem Mirdza vienmēr ir lūgusi un lūdz Dievu. Mazdēls Mārtiņš strādā Anglijā, bet uztur sakarus, interesējas un palīdz.
Vaicāta par tagadējiem dzīves apstākļiem, Mirdza Elksne pastāsta, ka viņai Vestienā ir dzīvoklis. Dēls atrodas pansionātā, tāpēc ir pat tā, ka viņa ar mazumiņu no pensijas vēl palīdz dēlam. Jau otro gadu no dārza darbiem neko nevar darīt, jo gaida rindā uz locītavu pārstādīšanu. Mirdzas kundzes hobijs ir māzeru kolekcionēšana un satīrisku dzejoļu rakstīšana. Literārās dotības parādījušās jau skolas laikā. Arī labā humora izjūta ir palīdzējusi uzturēt dzīvesprieku visos laikos, un Mirdza Elksne uzskata, ka bez humora nevarēs arī tagad, kad dzīve paliks vēl grūtāka. Kur vien viņa iet cilvēkos, allaž izstāsta smieklīgas anekdotes.
No Lipšu septiņgadīgās skolas laikiem Mirdza ir saglabājusi atmiņu kladi, kur ir arī klases audzinātājas Ārijas Akmenes ieraksts ar Elīnas Zālītes skumju apdvestajām dzejas rindām. Skolotājai laikam jau tolaik bija priekšnojautas, viņu vēlāk izveda uz Sibīriju.
Mirdzas Elksnes bijusī klase jau ir sarukusi, daudzi aizsaukti mūžībā. Skolas gadus viņa vienmēr atceras ar labām atmiņām. – Tolaik mums nebija nekādas materiālās nodrošinātības, bet mēs saviem vecākiem neko nepārmetām.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto