Ir atnākusi vasara. Klāt Jāņi. Gribot negribot tas liek atcerēties, ka pēc vasaras saulgriežiem dienas pamazām kļūs īsākas un jau pavisam drīz atkal klāt būs rudens.
Tikai pēdējās dienās ir jūtama vasaras smarža. Un, pēc ilgām lietavām un pelēkām dienām, parādījusies saulīte. Vasara, Jāņi, jasmīni. Un kaut kur pa vidu tam visam rudzupuķes. Atkal… Izlaidumi. Ziedu klēpji un reibinoša vasaras smarža. Smaidi.
Domas šaudās krustu šķērsu pa galvu un atduras pret vienu – neziņu par nākotni. Reizēm pat negribas ieslēgt televizoru, jo tur katrā raidījumā piemin dižķibeli. Visapkārt satraukums, neziņa un bailes. Tas, kas notiek valstī, diemžēl ir neizprotams. Kā gan var samazināt algas skolotājiem, no kuriem ir atkarīga mūsu bērnu nākotne? Vai tiešām ir jāatņem zināšanas un izglītība? Un pensionāri? Ko viņi ir nogrēkojušies, ka tagad tiek samazinātas pensijas? Viņi visu mūžu ir smagi strādājuši, lai nopelnītu sev nodrošinātas vecumdienas, bet tagad ir jāknapinās no pensijas līdz pensijai. Bet tie, kas saņēmuši tūkstošus, tos saņems arī turpmāk un pārdesmit procentu algas samazinājumu pat īsti nejutīs. Tik daudz apkārt negatīvā, kur ir pozitīvais? Vai tiešām Latvijā nekā laba vairs nav?
Un noziedzība. Vai tiešām ir pienākuši laiki, ka viss ir jāpiesien, lai kādam mantas tīkotājam nebūtu to tik viegli aiznest? Tik ļoti gribētos saņemt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, bet diemžēl augstākstāvošas amatpersonas tik ļoti ir aizņemtas ar sava tēla spodrināšanu, ka zaudē uzticību sabiedrības acīs.
Svētku laiks, bet, manuprāt, nav daudz cilvēku, kam būtu vēlme kaut ko svinēt. Ir jātaupa, lai varētu ikdienā izdzīvot. Nē, eksistēt.
Mums ir bail pazaudēt to, kas mums pieder. Visbiežāk – mantu. Bet ne katrs padomā par draudzību, mīlestību, cieņu. Šīs lietas iespējams pazaudēt vienā acumirklī, bet atgūt – neiespējami. Šobrīd mūsu galvās ir tik daudz rūpju, ka aizmirstam par līdzās esošiem cilvēkiem, kam mūsu pietrūkst. Visvairāk no šīs dižķibeles cieš ģimene, jo nav laika, lai pabūtu kopā. Ir jādomā par to, kā pabarot bērnus un nodrošināt viņiem normālu bērnību, kvalitatīvu izglītību.
Rudzupuķes. Zilā krāsa. Cerība. Tāpēc tās atgriežas, jo es ceru, ka viss nokārtosies. Nākotnē būs kvalitatīva izglītība, pensionāri izbaudīs vecumdienas un bērniem būs laimīga bērnība.
Autore: AGRITA NUSBAUMA