14. jūnijā, pieminot 1941. gadā šajā datumā Padomju Savienības okupācijas režīma veikto pirmo masu deportāciju no Latvijas teritorijas, Madonā rekonstruētajā piemiņas vietā „Šķeltais akmens" pulcējās vietējie iedzīvotāji, lai atcerētos deportāciju upurus.
Atceres pasākums, kurā tika atklāta un iesvētīta rekonstruētā piemiņas vieta „Šķeltais akmens", lielu iedzīvotāju skaitu, par spīti labajiem laikapstākļiem, pulcēt nespēja. Uz pasākumu lielākoties bija atnākuši politiski represētie, jauniešu bija maz.
Madonas pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters, uzrunājot atceres pasākuma dalībniekus, uzsvēra, ka 1941. gada 14. jūnijā notikušais ir vērtējams kā noziegums pret visām deportācijās cietušajām tautām.
– Tas ir briesmīgi, ja cilvēkus, kuri mīl savu zemi un ģimeni, bez vainas represē, izsūta vai nogalina. To nevar attaisnot nedz ar politiskiem mērķiem, nedz ideoloģijām. Tam, kas Staļina režīma laikā notika ar daudzām tautām, nav attaisnojuma. Jau 90. gadu sākumā mēs šajā vietā pulcējāmies, un tie, kas šos laikus paši nebija piedzīvojuši, klausījās tajos, kuri zināja par tiem stāstīt. Daudzus gadus esam sprieduši, ka šī piemiņas vieta genocīdā cietušajiem ir jāpārvērš ne tikai par vietu, kur cilvēki nāk piemiņas un atceres brīžos, bet par vietu, kur cilvēkiem atnākt arī ikdienā, lai tā būtu aicinoša, taču vienlaikus arī ar zināmu skarbumu. Pateicoties daudziem cilvēkiem, kas piemiņas vietas izveidē ir ieguldījuši savas idejas, domas un fizisku darbu, šo ieceri mums ir izdevies piepildīt. Es vēlētos, ka šī kļūst par vietu, kur vēstures skolotāji ved bērnus, lai noturētu mācību stundas par mūsu vēsturi un mūsu tautas likteni. Ir jāliek kopā galvas, lai „Šķeltā akmens" ansamblis jauniešiem sniegtu informāciju un mudinātu viņus būt kopā ar mums gan piemiņas brīžos, gan ikdienā, – piemiņas pasākumā pulcējušos uzrunāja Andrejs Ceļapīters, paužot pārliecību, ka, ja mēs ikdienā atcerēsimies savu vēsturi un tās briesmīgos notikumus, tad tiem vairs nebūs lemts atkārtoties.
Nepaiet garām
Arī Madonas rajona politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja Elza Serdāne pauda prieku, ka beidzot ir izdevies sakopt piemiņas vietu „Šķeltais akmens", taču diemžēl daudziem jauniešiem šīs vietas nozīme joprojām nav vēl īsti skaidra, par ko liecina arī pasākuma dalībnieku vecuma struktūra.
– Ir palicis ļoti, ļoti maz cilvēku, kas toreiz kā mazi bērni un zīdaiņi tika izsūtīti. Nepaejiet šiem cilvēkiem ikdienā garām, pabildiniet tos. Viņi jums varēs daudz pastāstīt, jo viņi zina, kas dzīvē ir īstās vērtības, bet kas – tikai farss. Varbūt viņi uzreiz jums neatklāsies, jo, lai cilvēks atklātos, ir vajadzīgs piemērots brīdis, piemērota vieta un jābūt uzrunātam ar īstajiem vārdiem, – jauniešus un skolēnus vākt vēstures liecības no vēl dzīvajiem 1941. gada 14. jūnija deportācijas piedzīvojušajiem vietējiem iedzīvotājiem mudināja Elza Serdāne.
Tā kā šis bija arī piemiņas vietas atklāšanas pasākums, to kuplināja vairāki „Šķeltā akmens" rekonstrukcijā iesaistītie cilvēki – arhitekts Jānis Liepiņš, tēlnieks Pauls Jaunzems, dizainers Mārtiņš Mālnieks un Madonas pilsētas domes projektu sagatavošanas un finanšu piesaistes speciāliste Elita Staune.
– Man bija liels gods piedalīties šī projekta tapšanā. Vēlos uzsvērt, ka ir ļoti svarīgi pieminēt to cilvēku likteņus, kuriem šīs deportāciju šausmas bija jāpārdzīvo. Nekādā gadījumā nedrīkstam šos vēstures faktus nodot aizmirstībai, jo mūsu „lielais kaimiņš" arvien uzstājīgāk cenšas visai pasaulei uzspiest tā laika notikumu traktējumu pēc sava prāta. Mūsu pienākums ir gādāt, lai šīs vēstures liecības neietu zudībā, – klātesošos uzrunāja Mārtiņš Mālnieks.
Tūkstošiem nerealizētu sapņu
Jau tradicionāli, pieminot komunistiskā genocīda upurus, pasākumā piedalījās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Madonas iecirkņa prāvests Ingus Dāboliņš, kas rekonstruēto piemiņas vietu arī iesvētīja.
– 1941. gada 14. jūnijā notikušais ļoti smagi skāra un satricināja mūsu tautu. Ja mēs, šeit nākdami, domājam no jauna uzplēst aizdzijušās rētas un sevi emocionāli mocīt, tad šī kopā nākšana varbūt nav vajadzīga. Tomēr, manā skatījumā, tā nozīmē daudz vairāk par rētu uzplēšanu un emociju uzjundīšanu. Mēs nākam kopā, lai pieminētu tos, kuri neatgriezās no briesmīgajām deportācijām. Mēs nākam pieminēt, un spēja pieminēt ir tā, kas atšķir pilsoni no mietpilsoņa.
Ja raugāmies uz faktiem, kas saistīti ar šo zīmīgo datumu, varam iegūt diezgan sausu statistiku. Mēs varam uzzināt, ka 14. jūnijā tika izsūtīti 15 424 Latvijas iedzīvotāji. Tomēr ir lietas, ko šis skaitlis nevar pateikt. Kādā šim datumam veltītā materiālā es atradu vārdus, kas vislabāk raksturo deportāciju nodarīto kaitējumu: „Šajā dienā tika arestēta politiskā, saimnieciskā un garīgā Latvijas elite. Tie ir 15 424 nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem izpostītu ģimeņu un sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un, pavisam noteikti, neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu, miljoniem glāstu, ko zaudējuši tie, kuri palika bāreņos un atraitnēs", – citēja Ingus Dāboliņš.
Viņš arī uzsvēra, ka liela atbildība par vēstures liecību saglabāšanu gulstas uz katru iedzīvotāju, jo īpaši vecākiem, ģimenē audzinot bērnus.
– Kādā konferencē izskanēja, ka 1941. gada deportācijas mūsu tautai atņēma 890 000 cilvēka gadu. Tas ir atbalsojies katrā ģimenē. Arī izpratne par mūsu tautas vēstures tumšākajām lappusēm sākas katrā ģimenē. Tas ir mūsu ziņā, vai bērni izaugs kaut kādā izkropļotā vēstures interpretācijā vai tomēr zinās patiesību un spēs to nest tālāk. Ir ļoti svarīgi šo patiesību un taisnību nest tālāk, jo, ja mēs to nedarīsim, neviens cits to mūsu vietā arī nedarīs. Tas ir mūsu uzdevums, mūsu pienākums, – norādīja prāvests.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto