Pagājušonedēļ "Stara" redakcijā bija iegriezusies Astrīda Danieka no DZELZAVAS ar vēlmi pagasta iedzīvotāju un savā vārdā publiski pateikt atzinības vārdus līdzcilvēkam – pensionārei Lucijai Gabrānei: – Viņa ir ļoti labestīgs cilvēks, tādu otru grūti atrast. Darba mūžs Lucijai nav bijis viegls – kā jau visām slaucējām kolhozu laikos. Viņa dzīvo Dzelzavas pagasta tā dēvētajā Kroņmuižas miestā, ļoti labi satiek ar kaimiņiem un citiem cilvēkiem.
Ja pie viņas ieiesi, nevienu nepalaidīs ārā nepacienājusi. Vīrs viņai jau miris, bērni – savā dzīvē, tomēr māja nav tukša. "Vāķīti" tiek savi un radu mazbērni. Lucija tur gotiņu, pati sarūpē sienu un sien bezgala garšīgus sierus, tos nogaršojuši un zina par tiem ļaudis "pār deviņi novadiņi". Arī biezpiens viņai padodas ļoti garšīgs. Savulaik Lucija sierus sēja arī sarīkojumiem Dzelzavas estrādē.
Esmu pārliecināta, ka tā domā arī citi, un te nu gan nav vietas skaudībai vai sliktam vārdam. Vairāk šodien skauž jaunos, spēcīgos, bet ne darbarūķus mūža garumā. Arī tagad ap Lucijas māju zied puķītes, viss sakopts. Bet autobusa šoferītis reiz teicis – nu kā viņai tie mazbērni nemaz neaug, neievērodams, ka autobusā vecmāmuļa Lucija gan kāpj ar kārtējo mazbērnu bariņu, taču paaudze jau cita, iepriekšējie izauguši. Nomainās paaudzes, bet labestība paliek.
Autore: ASTRA ZAGORSKA