Skolēniem un daļai studentu jau sācies vasaras brīvlaiks. Ir studenti, kas šogad absolvēs augstskolu un no pilsētas kņadas atkal atgriezīsies mājās. Līdz ar to arī vairākus gadus ilgā kopmītņu dzīve paliks atmiņās. Arī Andai Ernstbergai, kas šogad atgriežas Rupsalā.
Dzīvojot kopmītnēs, ir jāiemācās kļūt patstāvīgam un arī gatavot sev maltītes. Anda, pēc pamatskolas beigšanas, dodoties mācīties uz vidusskolu Madonā, saprata, ka jāmācās gatavot.
– Sākumā bija grūti iedzīvoties jaunajos apstākļos. Pietrūka māju. Nedēļām ritot, pamazām sāku pierast, ka arī pašai jātaisa ēst. Kopmītnēs bija problēmas, jo virtuvi tikai vēl remontēja. Nācās gatavot istabiņās. Pārsvarā ēdu ceptus kartupeļus un sausās zupiņas. Kad arī māsa atnāca dzīvot uz kopmītnēm, gatavojām kopā. Protams, tad, kad virtuvīte tika sataisīta, ēdienkarte mainījās. Tā kļuva daudzveidīgāka, jo varējām gan makaronus, gan pelmeņus uzvārīt, gan taisīt dažādus sautējumus un salātus. Atnākot no skolas, ne vienmēr bija vēlēšanās gatavot, tādēļ kādureiz iztikām tikai ar desumaizēm un tēju. Lai arī cik grūti reizēm gāja, tomēr vienmēr prieku sagādā atmiņas par kopmītņu dzīvi. Tur tika iegūti labi draugi, rasta pieredze, kā dzīvot. Tā kā mūsu bija daudz, katram bija kādas interesantas idejas un zināšanas. Varējām mācīties cits no cita, – vidusskolas laiku atceras Anda.
Jau Madonas pilsētas 2. vidusskolā Anda bija nolēmusi, ka turpinās mācības augstskolā. Tas nozīmēja, ka atkal būs jādzīvo kopmītnēs, jo studentiem ne vienmēr ir darbs un pietiekami daudz līdzekļu, lai īrētu dzīvokli. Viņa zināja, ka arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā sākumā būs grūti, taču jau iepriekš bija gūtas zināšanas, kā tas ir – dzīvot kopmītnēs.
Kopā ar viņu uz Rīgu devās arī klasesbiedrenes, līdz ar to bija drošības izjūta, bet jau pēc gada viņām pievienojās arī Andas māsa.
Turpina Anda: – Aizejot mācīties tālāk, radās brīvības apziņa. Protams, bija arī nedrošība, jo tomēr liela, nepazīstama pilsēta. Skolā, tāpat arī kopmītnēs iejutos ātri, jo jau bija kopmītņu dzīves pieredze, mācoties vidusskolā. Nekas daudz nemainījās. Iemācījos labāk gatavot, jo par sevi ir jāparūpējas. Joprojām ir interesanti paklausīties, kā dzīvo draugi un citi studenti. Protams, ir grūti, jo par visu jāgādā pašam. Kad dzīvoju Madonā, katru piektdienu braucu uz mājām, kur mamma vienmēr sagatavoja dažādus pārtikas produktus līdzvešanai – deva kartupeļus, ievārījumus, marinētus gurķus un kāpostus, līdz ar to mazāk vajadzēja iegādāties veikalos. Un tomēr – tajā laikā naudai bija vērtība. No Rīgas uz mājām aizbraukt iznāca ļoti reti. Pirmajā studiju gadā sāku strādāt, jo ar studējošo kredītu izdzīvot bija grūti. Liels atbalsts bija, kad māsa atnāca mācīties uz Rīgu, jo pārtiku abas pirkām kopīgi. Kad kāda no mums aizbrauca uz mājām, allaž atgriezās ar mammas sagādātajiem labumiem.
Tagad, kad jau pavisam drīz tiks svinēts izlaidums, ir interesantas izjūtas. Ļoti pietrūks draugu un kopmītņu dzīves, jo tur visi kļuvām par tādu lielu ģimeni, kas vienmēr savstarpēji izpalīdzēja, kā varēja. Bet noteikti kopmītņu laiks bijis ļoti jauks. Tomēr – kā vēsta slavenais teiciens – nekur nav tik labi kā mājās. Tur vienmēr esi gaidīts, un mamma parūpēsies par īpašām pusdienām vai vakariņām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.06.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AUTORES foto