Klāt pirmo baismo deportāciju 68. gadskārta. Rītausma dažā labā logā pamanīs plīvojam skumju svecītes liesmiņu. Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs noslīdēs pusmastā, to apvīs sēru lente…
Ne visās mājās gan. Diemžēl daudziem šodienas ceļa gājējiem šī diena ir parasta, jo viņu ģimeni šīs represijas nav skārušas. Ir pat tā, ka bērni un mazbērni nezina jeb vienaldzīgi izturas pret savu priekšteču ciešanām. Bet rēta, kas ir cirsta, 15 443 Latvijas pilsoņiem atņemot mājas, ģimenēm atņemot tēvus, tādējādi iznīcinot ģimeniskumu, nav aizdzijusi. Mums, dižķibeles skartajiem, šobrīd ir reta iespēja, ieklausoties sibīriešu stāstos, krāt sparu, lai celtu savu Tēvzemi atkal godā, lai nevaidētu, nebrēktu par ķibelēm, kas ne tuvu nav vēl traģēdija, bet celtos darbam. Jaunas valstiskas domāšanas darbam.
Atmiņas neizgaist, pārmantojas…
Mana roka atver tantes Elzas Purvlīces, gulagā mirušā bijušā aizsarga un Saikavas pagasta policijas kārtībnieka, mana tēvabrāļa Rūdolfa Purvlīča sievas Sibīrijas laika lādīti, kurā ir vēstules, kartītes, dienasgrāmata, dažas fotogrāfijas un… vilciena biļete atceļam uz Latviju ar ierakstu "Riga, čerez Moskvu" ("Rīga, caur Maskavu"). Un tad atceros tantes labestību, brālēnu Rūdolfa un Ziedoņa sirsnību… Viņu vairs nav. Tāpat kā nav mazākā brālēniņa Mārtiņa… Uzaicinu tevi, lasītāj, nelielā sāpju ceļu piemiņas gājienā. Kopīgi izlasīsim divus ierakstus grāmatā "Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs, LVA, 2001, 388. Ipp.):
Purvlīcis Rūdolfs Pētera d., dz. 1904. Saikavas pag. Auguļi, arest. 14.06.41., Sverdlovskas apg. Sevurallags, miris 22.12.41. Lieta nr. 14029.
Purvlīcis Mārtiņš Rūdolfa d., dz. izsūtījumā 13.10.41., Krasnojarskas nov. Nazarovas raj., miris 13.03.45. Sahaptā. Lieta nr. 14029.
Salīdzināsim dzīves datus: tēvam lemti 37 mūža gadi šai saulē, dēliņam – 3 gadi 4 mēneši 13 dienu… Nāves cēlonis līdzīgs – bads… Ko vēl piebilst? To, ka padomju drošības orgāni vēl 1953. gadā raksta sievai, ka viņas vīra liktenis tiem nav zināms. Kāda melu sistēma! Tas ir tikai viens spilgts piemērs no tā lielā kopskaita.
Pāršķirot tantes blociņu, atradu ierakstu, ka Cesvaines mācītājs Alberts Vītols sūtījis viņai mierinošus vārdus un rosinājis savākt turienes puķu sēklas, lai iestādītu pēc atgriešanās mājās te, savā zemē. Piemiņai… Jā, onkuļa ģimene kādu laiku dzīvojusi netālu no Cesvaines – Oļos. Tātad tante ir gājusi uz Cesvaines dievnamu… Re, kur viens no viņas spēka avotiem 16 garos ciešanu gados! Cesvainē dzīvojot, uzzināju par tantītes Elzas likteņbiedrenēm, cesvainietēm, tur, tālajā Sahaptā. Tās ir Anna Ezerniece un Skaidrīte Dolace-Mickeviča. A. Ezerniece sen aizsaulē. Bet viņas audžumeita A. Aveniņa, pati represētā, svēti glabā piemiņu un zina stāstus par tiem laikiem. Skaidrīti Mickeviču apciemoju vēl tolaik, kad viņa dzīvoja Kraukļu "Vecozolos".
Dolaču ģimene likteņa vējos
Augustam Dolacim un Mildai Maldupei-Dolacei, Kaucmindi beigušai mājturības skolotājai, Kraukļu pagasta "Lēģeros" auga trīs bērni: Andrejs (1930), Jānis (1938) un Skaidrīte (1931). Tēvu A. Dolaci, krietnu zemkopi, ķieģeļu cepļa īpašnieku, aizsargu nodaļas priekšnieku, arestēja 1940. gada 17. oktobrī. Par viņa "noziegumu" publiskotajā čekas kartotēkā – grāmatā "No NKVD līdz KGB" (1999) rakstīts:
Dolacis Augusts, dz. 1900., Madonas apr. Kraukļu pag., arest. 17.10.40. Būdams pagasta vecākais, atļāva 1940. gada 16. augustā jaunbūvē uzvilkt Ulmaņa valdības karogu. Lieta nr. P-1604.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 11.06.2009.
Autore: ILGA HOLSTE Cesvainē
Foto no Pauļa Galeja arhīva