INGRĪDAS GRUDULES dzimtā puse ir Barkava. – Bet piedzimusi es esmu Madonas slimnīcā, tad tā bija tur, kur tagad bibliotēka.
To vienmēr iedomājos, kad veru šīs iestādes durvis, – ar smaidu teic šīsdienas gaviļniece un turpina:
– Esmu beigusi Barkavas pamatskolu, vidusskolu absolvēju Varakļānos, pēc tam – Daugavpils Pedagoģisko institūtu. 14 gadu nostrādāju Bauskas rajona Ziemeļu (tagadējā Dzimtmisas) pamatskolā. Kad piedzima meita, sākās pārmaiņu laiki, un kaut kā sapratu, ka gribas atgriezties dzimtajā pusē. Mamma, kas strādāja par matemātikas skolotāju Barkavas pamatskolā, tieši tajā laikā gatavojās iet pensijā, un es veiksmīgi pārņēmu stafeti. Barkavā nostrādāju 9 gadus. Biju arī ārpusklases darba organizatore. Patika ar bērniem visādus pasākumus organizēt, dažus no tiem pat viss pagasts nāca skatīties. Bet uz Madonu mani atvilināja māsa Rudīte Zauska, kas arī pēc profesijas ir skolotāja – strādā par direktora vietnieci audzināšanas darbā Madonas pilsētas1. vidusskolā.
Tie, kam tuvas tautas tradīcijas un folklora, būs ievērojuši, ka abas māsas – Ingrīda un Rudīte – ir arī aktīvas folkloras kopas „Vērtumnieki" dalībnieces. – Rudīte „Vērtumniekos" darbojas jau no pirmsākumiem. Es pievienojos tad, kad atnācu uz dzimto pusi. Arī Barkavā izveidoju savu folkloras kopu „Madaviņa" bērniem. Tagad daļa jau ir izauguši, studē, bet tāpat līdzdarbojas. Kopš 2002. gada man uzticēti arī „Vērtumnieki". Vispār jau mani dzīvē daudz ir ietekmējušas personības. Vispirms – māte ar tēvu. Atceros, kā mūsu mājā notika teātra mēģinājumi. Mamma dziedāja arī korī. Arī es 17 gadu Bauskā nodziedāju korī pie Gido Kokara (vēl Barkavā strādājot, divreiz mēnesī braucu uz mēģinājumiem). Tad – Artis Kumsārs Madonā. Un kur tik es neesmu darbojusies. Barkavas laikā braukāju uz Cesvaines kori dziedāt, latgaliešu teātrī turpat uz vietas, Barkavā, spēlēju (žēl, ka pajuka). Savā ziņā esmu tajā visā ievilkusi arī meitu. Madara studē Kultūras akadēmijā, un es jau smejos, ka varēja tomēr izvēlēties kaut ko tādu, kur šodien vieglāk maizei nopelnīt…
Taču tas viss palīdz uzturēt možu garu arī tad, kad tik viegli neklājas. Mēs, folkloristi, savā starpā esam pārrunājuši, ka nav ko daudz par tiem grūtajiem laikiem sūroties. Jādzīvo un jādarbojas. Ja tu visu laiku skandini: krīze, krīze, tad tas arī tevi galīgi nomāc. Jā, ir grūti, bet es atceros, kā bērnībā ar obligācijām spēlējos – mūsu vecāki taču savulaik bija valstij aizdevuši līdzekļus, lai palīdzētu. Bija laiki, kad naudas vērtība mainījās, bet vai tāpēc pasaule bojā aizgāja? Trakākais, manuprāt, ir attiecību krīze – cilvēki ieraujas sevī, paliek savrupi, nikni, nenovīdīgi, skaudīgi. Man prātā palicis, kā agrāk talkās gājām – kopā kartupeļus stādījām, rudenī novācām. Tagad katrs savās vagās rušinās un uzrauga, ka tik otram neiet labāk. Un tam nu gan ir jātiek pāri! – ir pārliecināta Ingrīda.
Autore: BAIBA MIGLONE