Vakar Latvijā, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, vārdadienu svinēja vairāk nekā pusotrs tūkstotis Raivo. Izrādās, ka arī mūsu rajonā šis vārds, lai gan ne pārāk izplatīts, tomēr nav nemaz tik rets. Madonietis RAIVO STRADIŅŠ atklāj, ka pazīstot vismaz trīs puišus viņa vecumā, kam arī vecāki devuši šādu vārdu. Raivo šopavasar beidz Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasi, ir aktīvs jaunietis, ļoti patstāvīgs savos spriedumos, ieinteresēts par savu pilsētu un tās attīstību. – Šogad pirmo reizi piedalīšos vēlēšanās. Attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām, par ko balsot, man šaubu nav, par Eiroparlamenta vēlēšanām gan vēl jāpadomā, – atzīstas
puisis.
– Ģimnāzijā vairs palicis tikai viens mācību gads, un tad būs jāizšķiras, ko darīt tālāk. Viens gan man ir pilnīgi skaidrs – noteikti studēšu. Iespējams, tā būs Rīgas Tehniskā
universitāte, vai arī došos mācīties uz ārzemēm. Savu nākotnes profesiju esmu izlēmis saistīt ar būvniecību. Pagājušajā vasarā strādāju „PB būve". Esmu palīdzējis tētim likt jumtus. Man patīk visi ar būvniecību saistītie darbi, – vaicāts par nākotnes nodomiem,
ieskicē Raivo.
Taču, izrādās, tētis viņu ir rosinājis ne tikai attiecībā uz profesijas izvēli.
– Tieši tas, ka hokejs ir tēva lielā aizraušanās, arī mani pamudināja pievērsties šim sporta veidam. Nē, viņš mani nekādā veidā nepiespieda, es pats izvēlējos. Hokeju spēlēju jau gadus astoņus. Pagājušajā sezonā spēlēju trijās komandās – „Brāzmā",
„Vidzemē" un „Vilcēs", bija iespēja spēlēt arī „Valmieras" komandā, kas piedalījās Latvijas čempionātā U20 klasē, bet spēļu grafiks bija saspringts, un nācās atteikties. Toties gandarī, ka „Brāzma" (kuras kapteinis, starp citu, ir Raivo tētis Salvis Stradiņš. – B. M.), Latvijas atklātajā hokeja čempionātā 1. līgā ieguva otro vietu, – palepojas Raivo un piebilst, ka vasarā viņš brīvajā laikā nodarbojas ar BMX ekstrēmo riteņbraukšanu. – Mani ļoti iepriecina, ka Madonā tiek veidota BMX trase. Savukārt mēs, vairāki jaunieši, esam rosinājuši attīstīt skeitparku, un ir prieks, ka pilsētas dome mūs atbalstījusi, jo jauniešu, kas brīvajā laikā tur atrastu nodarbi, Madonā ir daudz. Vieni brauc ar skrituļdēli, citi, kā es, nodarbojas ar ekstrēmu riteņbraukšanu.
Kad jautāju, vai, nodarbojoties ar šādiem sporta veidiem, gadās arī gūt traumas, puisis apstiprinoši māj ar galvu. Savulaik esot izsists plecs, šoziem savainota potīte un vairāk nekā divas nedēļas nācies klibot ar langeti. – Jā, mamma jau satraucas gan, – pasmaida Raivo. Bet, runājot par vecākiem, puisis viņiem ir ļoti pateicīgs par to, ka var nodarboties ar iemīļotajiem sporta veidiem. – Protams, tas viss prasa līdzekļus,
tāpēc arī es cenšos, cik vien tas ir manos spēkos, palīdzēt mājas darbos, bet to, dzīvojot savrupmājā, nekad netrūkst. Starp citu, Stradiņu ģimenes māja savulaik ir ieguvusi sakoptākās mājas titulu, un tur droši vien ir ne tikai Dzintras un Salvja, bet arī bērnu Raivo, Unas un Marinas nopelns.
Autore: BAIBA MIGLONE