ILVIJA KRĒSLIŅA dzīvo Ošupes pagasta „Elksnīšos" un savam priekam audzē ziedus. – Man patīk gan pavasara, gan rudens puķes. Ļoti priecājos, piemēram, par lilijām, – stāsta Ilvija, kas sevi jau daudzus gadus uzskata par meirānieti, lai gan dzimusi un augusi viņa ir Limbažu rajonā, Braslavas pagastā. – Vasaras brīvlaikos patika strādāt, ganos gāju jau no 6 gadu vecuma, vēlāk jau patstāvīgi fermās slaucu govis, pēc 7. klases pa vasaru piepalīdzēju zootehniķei.
Taču drīz sākās lielais pārmaiņu laiks, kolhozi sāka brukt un jukt, un nācās meklēt nodarbošanos citā jomā.
-1993. gadā pārcēlos uz dzīvi Meirānos. Nu jau te aizvadīti sešpadsmit gadu. Iepazīti šīs puses cilvēki. Bet arī pašai ar sevi man nekad nav garlaicīgi. Kad dvēselē uzvirmo jūtu pārpilnība, uz lapas virknējas dzejas un pārdomu rindiņas. Zinu, ka attiecībās ar sev mīļajiem un līdzcilvēkiem daudz jādod no sevis, tikai tad vari saņemt atpakaļ, dzīvē viss jānopelna, – secina enerģiskā sieviete.
Šobrīd Ilvija strādā Lubāna mitrāja informācijas centrā par gidi, bet vērīgākie „Stara" lasītāji būs pamanījuši, ka Ilvijas informācijas diezgan bieži parādās rajona laikrakstā. Lielākoties viņa raksta par savas puses notikumiem un cilvēkiem. – Kas mani pamudināja uz rakstīšanu? – pārjautā Ilvija. – 2005. gadā manā dzīvē ienāca lielas pārmaiņas. Cita starpā tika piedāvāti arī vietējo avīžu veidotāju kursi, kas, protams, tika izmantoti, jo mans darbs tobrīd saistījās ar kultūras dzīvi, kuru vajadzēja atspoguļot. Bet pats pamudinājums nāca no kāda sirsnīga, mīļa cilvēka, kas deva man pozitīvas emocijas dzīvē, – piebilst Ilvija un turpina: – Man blakus ir brīnišķīgi cilvēki, kolēģi, kas mani uzklausa un saprot. Es zinu arī, kā kāds gaida vēl nepateiktus vārdus. Bet vai vienmēr visu var pateikt vārdos? Daudz lielāka ir sirds gudrība un spēja saredzēt dvēseli.
Ilvijas ģimenē rūpes un mīlestība jāveltī diviem dēliem – Atim un Arnim, kuri mācās Degumnieku pamatskolā.
Kad jautāju, kā rītdienas gaviļniece sadzīvo ar savu mazliet neparasto vārdu, Ilvija teic, ka viņai savs vārds patīk: – Tas man nekad nav traucējis, patīk arī tas, ka tas nav tik bieži sastopams. Vārdu man izvēlējās vecmāmiņa (tēva mamma). Viņa, lai vieglāk būtu atcerēties manu vārdu, no mazmeitas Silvijas vārda nometa „s", un palika – Ilvija. Esmu lasījusi, ka vārds vairojot cilvēka spēku un enerģiju, it īpaši, ja tas ir gaišs un skanīgs. Es uzskatu, ka vārdadiena nav tik nozīmīga, taču jebkurš apsveikums ir mīļš, – atzīst gaviļniece Ilvija Krēsliņa.
Autore: BAIBA MIGLONE