Šonedēļ – ceturtdien un piektdien – jaunievēlētais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers devās pirmajās darba vizītēs uz ārvalstīm, kā pirmās izvēloties Igauniju un Lietuvu. Viedokli, vai šāds prezidenta solis sekmēs Baltijas valstu vienotību un kā vispār to vērtē, vakar lūdzu izteikt Indrānu un Aronas pašvaldību vadītājus Vilni Strautiņu un Andreju Piekalnu.
Jābūt vienotiem
– Būtībā jaunajam prezidentam tas bija vienīgais variants, kā, plānojot pirmās ārvalstu vizītes, doties uz tuvākajām kaimiņzemēm – Baltijas valstīm. Tas nu jaunievēlētajam prezidentam ir labi izdevies, neatkarīgi no tā, vai uz šādām pirmajām darba vizītēm viņš pats uzstāja vai to ieteica valdošā koalīcija. Katrā ziņā tas ir labs solis, kas vieš arī cerības, ka Baltijas valstu vienotība varētu kļūt ciešāka, – atzīmē Vilnis Strautiņš. – Īpaši attiecībā uz kopīgo Baltijas valstu pozīciju principiāli svarīgos jautājumos, jo uzņēmēji, tāpat reģioni savā starpā sadarbojas. Ciešas saites, piemēram, Kurzemi un Zemgali vieno ar Lietuvu, savukārt Vidzeme ļoti veiksmīgi sadarbojas ar igauņiem, bet mūsu, Madonas, rajonu vispār ciešas sadraudzības saiknes vieno gan ar Anikšču rajonu Lietuvā, gan ar Raplas apriņķi Igaunijā. Manā skatījumā, sadarbība mums patiešām ir ļoti laba, bet to, protams, tuvākajos gados iespējams vēl arī paplašināt.
Pozitīvs ieskicējums
– Šo prezidenta soli es vērtēju ļoti pozitīvi, it īpaši tāpēc, ka, ja atsaucam atmiņā dažus notikumus ne tik senā pagātnē, Baltijas valstis ne vienmēr ir spējušas būt vienotas. Valda Zatlera izvēle, uzsākot Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu, kā pirmās apmeklēt Igauniju un Lietuvu ir pozitīvs ieskicējums, kas liek domāt par to, ka Baltijas valstu sadarbība nākotnē varētu paplašināties un – galvenais – jākļūst daudz vienotākiem, paužot savu nostāju ES un citās starptautiskajās institūcijās, – uzskata Andrejs Piekalns.
– Diemžēl līdz šim ne vienmēr visos jautājumos esam bijuši vienoti, kā rezultātā zaudētāju lomās nokļūst viss Baltijas reģions, nevis viena atsevišķa valsts. Mums ir iespējas uzlabot sadarbību vairākās jomās, piemēram, enerģētikā. Tagad tai gan tiek pievērsta liela uzmanība, tiek diskutēts, bet ja šie jautājumi tiktu apspriesti pirms gadiem desmit, iespējams, rezultāts Latvijai būtu daudz labvēlīgāks, nekā acīmredzot tas būs konkrētajā šodienas situācijā. Taču jaunā prezidenta darbības sākums vismaz šai virzienā ir cerīgs, un tas priecē.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA