Krīze. To vien dzird no plašsaziņas līdzekļiem un cilvēkiem visapkārt. Negribas pat televizoru un radio klausīties, ne avīzes lasīt. Par kādu krīzi šodien var runāt? Neizskatās, ka tāda šobrīd būtu.
To ļoti labi varēja redzēt skolotāju gājienā uz Saeimu. Krīze bija arī pēc kara, kad vārījām un ēdām balandu zupu, lai izdzīvotu. Tagad veikali pilni gan ar dažādām precēm, gan pircējiem. Aizbraucot uz pilsētu, redzam, ka pie lielveikaliem ir desmitiem mašīnu, cilvēki pērk pilnus grozus. Un viņi neiet tikai, lai nopirktu dienišķo maizīti. Un vēl saka, ka cilvēkiem neesot naudas. Manuprāt, tā ir mazai daļai iedzīvotāju. Tagad ir izaugusi paģērētāju paaudze, kas visu savu labklājību gaida tikai no valsts. Pat pirkstu nepakustina, lai to uzlabotu paši.
Mīļā latviešu tauta, attopieties un atcerieties savus senčus. Kā viņi prata visgrūtākajos laikos izdzīvot, izaudzināt bērnus un nenomirt. Beidziet aprunāt un apskaust citus cilvēkus un klausīties dažā politiķī ar "gaiļa" sindromu. Ja kādam iet labāk, veicas, otrs noteikti apskaudīs.
Kur vien ej, visapkārt runā par krīzi. Cilvēki sūdzas, ka nevar atrast darbu. Manuprāt, tie, kas grib, var atrast. Nevienam nekas nav labi. Citam alga par zemu, citu neapmierina darba apstākļi, tomēr sūdzas, ka nav darba. Reizēm tas ir smieklīgi.
Tāpat arī, ja dzīvo laukos. Protams, ir grūti, bet, ja ir sava zeme un lopi, dzīvot var. Vajag tikai darīt.
Autore: DZIDRA CERCINA
"Pīlādžos"