Maijs izsenis ir skaistais ziedoņa laiks. Kas gan var būt labāks par apjausmu, ka visapkārt zied un zaļo, gaisā virmo pavasara ziedu aromāts. Maijā, skaistuma un saules glāstu apburti, esam jau ar vienu kāju vasaras raibumu nerātnībās, un tieši tad klāt ir mīļuma svētki – māmiņdiena.
Tik zaļš, smaržu un krāsu buķetes pieliets dabas skaistums. Kāds kociņš vēl tikai mostas no ziemas miega, cits jau pleš savus pumpurus pretī saulītei, bet dažs labs zied pilnā plaukumā… Kā pasakā! Tā gadu no gada mūs pavasaris sveic.
Mātes dienā godinājām savas māmiņas. Ar ziediem un bučām nāca visi mūsu mīļie, kurus esam gaidījušas: vispirms – nākam pasaulē, pēc tam – no pasaules nākam atpakaļ… Saņemot šos patiesi pelnītos uzmanības apliecinājumus, dalot siltos glāstus un mīļās bučas, varējām ielūkoties ne vien bērnu un mazbērnu acīs, bet arī pašas savā dvēselē. Vai, izpildījušas vienu no savām misijām – dzīvības došanu, neesam piemirsušas, atstājušas novārtā otru, ne mazāk svētu misiju – dzīvības saudzēšanu? Vai esam mācējušas tā mīlēt un saudzēt, lai bērni no mums varētu mācīties mīlestību un žēlsirdību? Kādas ir mūsu meitas? Vai viņas savu pārgurušo bērniņu paņem uz rokām vai… sakliedz uz viņu? Un kādi ir dēli, mazdēli? Vai mūsu pašu izaudzinātie saprot sievietes smieklus un skumjas, rūpes un priekus?
1938. gadā pēc prezidenta K. Ulmaņa ierosinājuma Mātes dienu sāk dēvēt par ģimenes dienu, uzsverot mātes lielo lomu ģimenes veidošanā.
Neatkarīgās Latvijas laikā Mātes diena saistās ar ļoti plašiem sabiedriskiem pasākumiem. Liekas, ka vēl šodien šie svētki ir mīļuma un vienkāršības pilni. Māmiņdiena ir īpaša ar to, ka šajā dienā pat pats mazākais bērniņš, guļot šūpulītī, var apsveikt māmiņu ar savu smaidu, liekot viņai pār vaigiem ritēt laimes asarām. Buča uz vaiga vai pašzīmēta kartīte, kur saulīte smaida ar šķībiem zobiņiem, mākonīši peld pa debess jumu, un kartītes iekšpusē pašsacerēts mīļš pantiņš – cik mīļa mana māmiņa!
Autore: ILVIJA KRĒSLIŅA