Iecere, ka Madonā būs vieta, kur zemnieki varēs pārdot savu produkciju, ir apsveicama.
Tikai – atkal rodas jautājumi un iebildes sakarā ar to, ka sludinājumā rajona avīzē tika minēts, ka bērni varēs nodot pārdošanai salasītās dārza un meža ogas. Pirmkārt, kas ir bērns, no cik gadu vecuma skaitās bērns un kad skaitās pusaudzis? Cik saprotu, bērns ir tāds, kas ir vecāku apgādībā, mācās. Kas tās par dārza un meža ogām, kur lasītas? Ja šī ģimene dzīvo Madonā un kopj mazdārziņu, kā mēs ikdienā saucam "dačiņu", tad to ogu krūmu nav pārāk daudz. Pie tam pašreizējos apstākļos labāk ir sarūpēt ziemai krājumus un tad domāt par pārdošanu. Labi, paliek pāri, ir super raža, bērns, tātad ne piecgadīgs, bet jau kā pusaudzis, salasa un ar vecāku atļauju aiznes pārdot. Bet kur ir garantija, ka tās ir pašu ģimenes dārzā lasītās ogas? Ir vajadzīga līdzi vai nu vecāku zīme, vai arī nodot ogas jānāk līdzi kādam no ģimenes pieaugušajiem cilvēkiem. Nedomāju, ka visi mānās un ņem svešu mantu, bet ļoti labi zinām, kāda ir situācija skolās, kāda ir situācija uz ielas, sevišķi sākoties lielajām vasaras brīvdienām. Un bērnu – pusaudžu vecums ir tāds, ka galvā rodas vistrakākās idejas, seko rīcība, nepadomājot par sekām.
Tūlīt sāksies, ja vēl nav sākušies, sirojumi pa vasarnīcu celiņiem, lai tikai noskatītu, kur kurš ko dara. Un ja vēl blakus ir kāda pamesta vasarnīca, tad… labi zinām, kas tad notiek. Dauzīšanai, bojāšanai tad sekos otrais raunds – izaudzētā paņemšana. Tā jau katru gadu ir "nogaršoti" bumbieri, purināti, tad iegrauzti un nosviesti zemē, jo ir cieti, skābeni. Bet tagad tiks salasīti un nodoti, apgalvojot, ka tie ir pašu dārza augļi.
Vispirms ir jāgādā, lai tas bērns palīdzētu to kociņu vai to ogu krūmu iestādīt un izaudzēt, tad tikai var domāt par pārdošanu un naudas saņemšanu. Otra lieta. Savus bērnus mīloši un cienoši vecāki, ja tikai tas ir iespējams līdzekļu dēļ, vedīs viņus pie ārsta, lai varētu vakcinēt pret ērču encefalītu. Un pat pēc tam nez vai vecāki riskēs sūtīt bērnus uz mežu lasīt avenes, mellenes, brūklenes. Pie tam bērnus vienus pašus laist uz mežu šodien nevar. Tā ka šis variants pilnīgi atkrīt.
Jādara gan viena neatliekama lieta. Kamēr vēl skolās ir mācības, bioloģijas skolotājiem vai klašu audzinātājiem ir jārunā ar skolēniem par racionālu dzīvošanu, par to, kas jāgādā nākamajai ziemai, kā iztikt vienu otru reizi bez veikala pirkuma, kā sagādāt tējaszāles ziemai, kādi augi kad vācami. Jo tagad "es gribu, man vajag" ir jānoliek kaut kur tālāk – tā vietā ir jābūt jautājumam – vai man to vajag, vai es varu bez tā iztikt?
Lauku bērni, cerams, tomēr vairāk saprot to, ka vajag sarūpēt ziemai, kā jāstāda augļu koki un krūmi, lai tie dotu labu ražu. Raize vairāk par pilsētas bērniem. Un te jautājums mūsu sociālās palīdzības dienestiem – vai, prasot palīdzību bezdarba gadījumā, kāds vēl darbspējīgs ģimenes loceklis ir lūdzis palīdzību vai nu zemes gabaliņa apstrādāšanā, vai arī tā iedalīšanā, nomāšanā? Varbūt tiem palīdzības lūdzējiem varētu iedot makšķeri (tēlaini runājot), lai to zivi – pārtiku – sāktu sarūpēt paši – ja ne visu, tad daļu. Cik tad ilgi audzēsim to "lumpenproletariātu", kas tikai lūdz un lūdz?
Autore: LISILA PIŅĶE