– Lai gan neesmu dzimusi Cesvainē, tomēr droši varu sevi saukt par cesvainieti, jo šeit pavadīts vairāk nekā 40 mana mūža darba un dzīves gadu. Šeit uzauguši un dzīvē aizgājuši mani trīs dēli. Šeit bijis viss, kas ar cilvēka dzīvi saistās, – gan laimes, gan skumju brīži, gan gandarījums par iegūto, gan skumjas par zaudēto, – atzīst Cesvaines internātpamatskolas direktore ANITA LIEPIŅA, uzsverot, ka, nenoliedzami, galveno savas dzīves vērtību viņa saskata bērnos un kuplajā mazbērnu pulciņā.
– Man jau ir septiņi mazbērni. Ļoti gribētos, lai viņi būtu starp tiem, kas spētu mūsu Latviju atkal darīt plaukstošu un pasaulē cienītu valsti. Vecākajam mazdēlam – Jānim – jau ir 18 gadu, un viņš savu dzīves ceļu ir izvēlējies saistīt ar datoriem, jaunākajam – Artim – gan tikai 2 gadiņi. Gribas jau biežāk viņu samīļot, bet diemžēl neesmu tipiska vecmāmiņa, kas sevi visu var veltīt mazbērnu audzināšanai, un ciemošanās reizēs parasti ir tā – kad daudzmaz sarodam, ir atkal jāšķiras. Dēli ar ģimenēm dzīvo Rīgas pusē. Vecākais – Aigars – gan vairāk ir komandējumos. Viņš strādā Holandes firmā, līdz ar to bieži nākas pabūt ne tikai Latvijā, arī Baltkrievijā, Igaunijā, pat Āfrikā, kur nu kuro reizi, un tad jau tikšanās brīži sanāk vēl retāki, – jautāta par savu ģimeni, stāsta Anita.
Pēc profesijas Anita Liepiņa ir vēstures skolotāja, beigusi LVU Vēstures fakultāti. Pirmie darba gadi aizritējuši Kalsnavas pamatskolā, bet kopš 1967. gada – Cesvaines internātskolā. Sākumā bijusi audzinātāja, tad – mācību pārzine, kopš 1993. gada viņa ir šīs skolas direktore. – Mani gandarī garais skolotājas mūžs, smaids manu bijušo skolēnu acīs. Tas pilnībā atsver tās negācijas, kuras dažkārt nespējam novērst un mainīt. Priecē visi tie labie cilvēki, ar kuriem esmu bijusi kopā sev atvēlētajā laikā. Man allaž bijusi ļoti nozīmīga apkārtējo cilvēku klātbūtne un atbalsts. Es priecājos par visu, kas mums kopīgi ir izdevies. Vēl īsti nezinu, kā tas reāli būs, bet esmu izlēmusi šogad beigt savas aktīvās darba gaitas. Sāku Cesvainē strādāt, kad skolai bija 10 gadu jubileja, pērn pavasarī nosvinējām 50… Dzīvē aizgājušas vairākas paaudzes. Daudziem maniem bijušajiem audzēkņiem jau ir sirmas galvas, – ar mazliet liegu smaidu atceras skolotāja.
Tā kā saruna notiek īsi pirms vārdadienas, vaicāju, kā viņa sadzīvo ar savu vārdu, kas Latvijā joprojām ir ļoti populārs – Anitu ir vairāk nekā 10 tūkstoši. – Esmu kara laika bērns, pieļauju, ka sava nozīme vārda izvēlē bija arī „Zvejnieka dēla" Anitai, bet man nekad nav bijis nekādu iebildumu. Kolektīvā vienmēr esam bijušas vairākas Anitas. Arī šobrīd man vietniece ir Anita. Esmu lasījusi, ka ir divu tipu Anitas. Es laikam nepiederu pie tām trauksmainajām, kas caur dzīvi iet dimdošiem soļiem… Man vairāk patīk nosvērtība, pamatīgums, – jau šķiroties, nosaka Anita.
Autore: BAIBA MIGLONE