Vakar apritēja 60 gadu kopš 25. marta deportācijām. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā arī Madonā notika vairāki pasākumi.
Centrālais pasākums bija piemiņas brīdis pie Šķeltā akmens, uz ko bija pulcējušies gan deportācijas pārcietušie, gan skolu jaunatne, gan visi tie, kam šis latviešu tautas vēsturē melniem burtiem rakstītais notikums ir nozīmīga tautas vēstures sastāvdaļa.
Luterāņu draudžu Madonas iecirkņa prāvests Ingus Dāboliņš, uzrunājot piemiņas brīža dalībniekus, neslēpa, ka šī diena ir atstājusi neizdzēšamas pēdas mūsu tautas atmiņā.
– Šī ir viena no traģiskākajām, ja ne pati traģiskākā diena mūsu tautas vēsturē. Tie, kuri to ir piedzīvojuši, droši vien neaizmirsīs nekad. Daudzi savus deportāciju pārdzīvojumus un pieredzi ir nodevuši nākamajām paaudzēm atmiņās. Arī vēsturnieki ir snieguši savu ieguldījumu, atklājot un analizējot komunistiskā genocīda patiesos apmērus. 1949. gada 29. janvārī PSRS ministru padome pieņēma slepenu lēmumu par masveida deportācijām no Baltijas republikām. Īpašā veidā tika pieņemts lēmums par kulaku ģimeņu izsūtīšanu. No 1949. gada 25. līdz 29. martam kā kulakus izsūtīja 9147 ģimenes – kopā 29 252 cilvēkus. Ar to vēl nebija gana. Kā nacionālistus izsūtīja vēl 3841 ģimeni – 12 881 cilvēku. Ir vēl daudz faktu un liecību par komunistiskā režīma genocīdu, un tas viss mums ļoti sāp vēl arī šodien, – norādīja Ingus Dāboliņš.
Mācītājs atzina, ka mūsdienās tiem, kas nav piedzīvojuši deportāciju šausmas un zvērības, var sākt šķist, vai ir vērts kavēties atmiņās. Taču ir svarīgi saglabāt atmiņas un deportēto sāpīgo pieredzi.
Arī Madonas rajona padomes priekšsēdētāja vietniece Modra Vilkauša, uzrunājot klātesošos, akcentēja to, ka tautai ir pienākums saglabāt atmiņas par deportācijās cietušajiem.
– Mūsdienās jaunieši un mēs, kas dzimuši krietni vēlāk pēckara gados, tās šausmas un ciešanas varam atklāt, tikai uzklausot deportēto liecības un aplūkojot fotogrāfijas. Mēs ne vienmēr izprotam, kas viņiem bija jāpārdzīvo, lopu vagonos mērojot tālo ceļu uz Sibīriju, kādas ciešanas bija jāpacieš, dzīvojot badā un aukstumā. Piedodiet mums par to. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst tos cilvēkus, kuri uz mūžu palika tālajā Sibīrijā, un tos, kuri pēc ciešanām atgriezās, – uzsvēra Modra Vilkauša.
Piemiņas brīdī piedalījās arī Ainas Miezītes vadītais Madonas Valsts ģimnāzijas jauktais koris.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto