Pagājušajā nedēļā saņēmām vēstuli no Sarkaņu pagasta padomes deputātes Līgas Kubas ar lūgumu publicēt to laikrakstā.
Lūk, kas tajā rakstīts: „Sarkaņu pagastā tiek likvidēts Sarkaņu pamatskolas internāts. Līdz šim internātu par mājām uzskatīja 20 pamatskolas bērnu – gan mazi, gan lieli. Nu šiem bērniem tālais ceļš uz skolu būs jāmēro katru dienu, un tas nebūs tikai ceļš, tas būs arī laiks, kas tiks atņemts no bērnu miega, mācībām, tas būs arī laiks, ko bērni aukstos ziemas rītos pavadīs autobusa pieturās. Lai cik tas arī nebūtu bēdīgi, bet, iespējams, tas kļūs par iemeslu, kāpēc daži no viņiem skolu neapmeklēs vispār.
Vai mūsu pagastam un mūsu valstij tas ir nepieciešams? Vai krīze ir tik dziļa, lai mēs šodienas grūtību vārdā upurējam šo bērnu nākotni?
Man kā pagasta padomes deputātei tas sāp. Es uzskatu, ka, likvidējot internātu, ar laiku cietēji būs ne tikai šie bērni, bet arī pati skola, jo nākamajā mācību gadā vecāki, iespējams, meklēs skolu, kur bērni varēs uzturēties internātā, un sūtīs savus bērnus uz šīm skolām, un tā nebūs Sarkaņu pamatskola. Bet skolu, kurā ir par maz skolēnu, mūsu valstī slēdz.
Pagasta vadība, neņemot vērā deputātu un skolas darbinieku iebildumus, izdeva rīkojumu par internāta slēgšanu. Varēšot ietaupīt naudu. Kur šī ietaupītā nauda paliks un kādu labumu tā dos? Varbūt ar šo naudu kādam varēs palīdzēt, bet vai tas būs samērīgs ieguvums?
Es aicinu Sarkaņu pagasta iedzīvotājus nepievērt acis uz procesiem, kas notiek mūsu pagastā, ar ieinteresētību, līdzdalību un paužot savu attieksmi ietekmēt pagasta dzīvi. Es negribētu, lai brīdī, kad jūs atdevāt savas balsis par deputātiem, arī par mani, jūsu interese par pagasta dzīvi būtu beigusies. Visi kopā mēs varam izdarīt vairāk nekā viens deputāts! Veidosim kopā gaišāku nākotni!"
Tā kā vēstulē skarti aktuāli jautājumi, lūdzām to komentēt Sarkaņu pagasta padomes priekšsēdētāju Andreju Dolbi.
Visu nosaka ekonomiskā situācija
– Diemžēl pie šāda lēmuma pašvaldība nenonāca vienā dienā. Par to deputāti diskutēja jau divus iepriekšējos sasaukumus. Pirms šī mācību gada sākuma vēl iepriekšējā pagasta padomes priekšsēdētāja vadībā skatījām šo jautājumu atkārtoti, un vairums deputātu piekrita, ka internāts pašvaldībai izmaksā dārgi, un, ja ekonomiskā situācija būs saspringta, nāksies to slēgt, – skaidro pagasta padomes priekšsēdētājs Andrejs Dolbe un min konkrētus skaitļus: – Skolas internāta uzturēšana 2008. gada 9 mēnešos izmaksāja kopumā gandrīz 20 tūkstošus latu. Šogad šīs izmaksas vēl paaugstinās. Esam izrēķinājuši, ka, ja šos skolēnus, kas līdz šim uzturējās internātā, mēs katru dienu nogādājam skolā un pēcpusdienā mājās, tas pašvaldībai izmaksā 1500 latu. Skolēnu pārvadājumi kopumā mēnesī pašvaldībai izmaksā 163 latus. Ir taču atšķirība, vai mēs par šiem līdzekļiem skolēnus izvadājam teju vai visa mācību gada garumā vai mēnesi uzturam internātu. Tā kā galvenais iemesls, kāpēc šie bērni uzturējās internātā, bija attālums līdz skolai, mēs esam nodrošinājuši viņu nokļūšanu uz skolu un atpakaļ. Un nebūt nav jau tā, kā vēstulē minēts, ka bērniem jāsalst un jāgaida autobuss pieturā – no rīta mēs viņus pie mājām paņemam un pēcpusdienā tur arī izlaižam. Šajā ziņā viņiem ir pat priekšrocība salīdzinājumā, piemēram, ar Biksērē dzīvojošajiem skolēniem, kuri tiek izlaisti centrā, ne katrs pie savām mājām.
Turpinot par skaitļiem – viena bērna uzturēšanās internātā pašvaldībai mēnesī izmaksā 145 latus, vecāki no tiem sedza simbolisku summu – 10 latu. Diemžēl, ja internātā palika vairāki bērni no ģimenes, šī summa bija vēl lielāka, un daudziem vecākiem bija problemātiski to samaksāt. Pašvaldība arī šajā ziņā, saprotot situāciju, bija lojāla. Protams, izpaliks vakariņas un brokastis skolā (lai gan brokastis tiek nodrošinātas arī skolā), taču pusdienas un launagu viņi, kā līdz šim, paēd skolā. Es domāju, ka lielākajai daļai ģimeņu tas rūpes nesagādās. Protams, ja finanses būtu pietiekamas, mēs arī turpmāk internātu uzturētu. Esam par šo situāciju runājuši arī ar skolas vadību un skolotājiem. Es negribu nepiekrist viedoklim, kā uzskata daži no viņiem – ja likvidēs internātu, arī skolu nākotnē nāksies slēgt. Katrā ziņā pašvaldība nav ieinteresēta, lai tā notiktu. Kā jau teicu, mēs skolēnu pārvadājumus esam nodrošinājuši un darīsim to arī turpmāk. Esam interesējušies, kā šo jautājumu risina citās rajona pašvaldībās, un noskaidrojuši, ka arī tur ir nonākts pie tāda paša secinājuma. Bet kas attiecas uz to, ka nebūs skolēnu, kas Sarkaņu skolā mācītos, demogrāfiskā situācija par to neliecina. Tā, piemēram, 2009. gada rudenī mācības pamatskolā būtu jāuzsāk 13 Sarkaņu pagastā dzīvojošiem bērniem, 2010. – 15 bērniem, 2012. – jau 17. Ja visus šos bērnus piesaistītu Sarkaņu pamatskolai, un mūsu skola nebūt nav no tām sliktākajām, tad nekādu bažu par tās pastāvēšanu nevarētu būt. Bet vai tā būs? Droši vien arī skolai nopietni jādarbojas, lai motivētu vecākus sūtīt bērnus uz šo skolu. Pie mums mācās bērni arī no Madonas un apkārtējām pašvaldībām, bet diemžēl, kā liecina savstarpējie norēķini, apmēram 130 Sarkaņu pagastā deklarēto bērnu mācās Cesvaines vai Madonas skolās.
Savukārt, runājot par to, kur tiks novirzīti ietaupītie līdzekļi, jāatgādina, ka internāts tika uzturēts no sociālā budžeta, taču, kā zināms, sociālais budžets ir ļoti saspringts, jo strauji palielinās to cilvēku skaits, kas zaudējuši darbu un griežas pēc palīdzības pašvaldībā. Tā 2008. gada nogalē – oktobrī un novembrī – bezdarbnieku skaits pagastā bija nedaudz pāri 20, janvārī – jau ap 90, un šis skaitlis diemžēl turpina palielināties. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi cilvēki paliek bez iztikas līdzekļiem, un pašvaldībai šādos gadījumos ir jānodrošina valsts noteiktais garantētais iztikas minimums. Līdz ar to mēs šos līdzekļus novirzīsim pagasta trūcīgo ģimeņu atbalstam. Protams, bēdīgi, ka nācās pieņemt šādu lēmumu, bet dzīve diemžēl mūs ir piespiedusi tā rīkoties.
Autore: BAIBA MIGLONE