Šopavasar deportāciju skartie un viņu tuvinieki atskatās uz 1949. gada 25. martā pirms 60 gadiem notikušo vardarbību, kas atņēma vairāk nekā 42 000 cilvēku mājas, tuviniekus, pilnīgi iznīcināja daudzas ģimenes.
"Ak, māt, māmiņ, māmulīt… ko gan tu izcieti manis dēļ…"
Tā, iededzot piemiņas svecīti 25. marta rītā, bieži nopūšas nu jau nosirmojušie Sibīrijas bērni, pieminot mātes ciešanas, glābjot viņu dzīvību. Bet kas notiek ikdienā? Daudzi šodienas ceļa gājēji ir vienaldzīgi, dažkārt pat klaji naidīgi pret deportēto dzīvošanu pagātnes sāpīgajās atmiņās un nespējā būt nākotnes cilvēkiem. Taču tas nav tik vienkārši, kā tas nezinātājam šķiet. Jo tā ir sāpe, kas nepāriet visu mūžu. Esmu tikusies ar daudziem izsūtītajiem. Mans vīrs arī ir Sibīrijas bērns. Tādēļ zinu, ko šie cilvēki jūt, cik neizdzēšami dziļa viņos ir pāridarījuma sāpe. Zinu, ka toreizējie Sibīrijas bērni 25. martā vispirmām kārtām atceras savas mātes, vecmāmuļas, viņu pārdzīvojumus, ciešanas, uzupurēšanos bērnu labā, lai tiem sagādātu kaut ko ēdamu, lai atdotu pēdējo maizes kumosu.
Pēc nacionālo partizānu grupas komandiera Kārļa Krēmera un viņa sievas Olgas nāves Sibīrijas ceļu mēroja gan komandiera māte Ede Krēmere, gan trīs no sešiem Krēmeru bērniem – Kārlis (13 g.), Vilnis (8 g.) un Jānis (6 g.), gan komandiera māsu Elzas Ungures un Emmas Pelēces ģimenes. Kā stāsta tuvinieki, vecāmāte Ede mirusi aiz bada (jo savu maizes gabaliņu atdevusi mazbērniem) jau 1949. gada novembrī. Tūlīt patstāvīgiem nācās kļūt visiem Pelēču bērniem: Ilgai (15 g.), Andrejam (13 g.), Jānim (11 g.). Jānis Krēmers, tolaik sešgadīgs zēns, stāstot par izsūtījumā pārdzīvoto, pateicībā vairākkārt piemin savu audžumāti Amāliju Lūsi un viņas mammu: "Esmu viņām pateicīgs par visu labo. Bija tikai plika maize, turklāt ar normu. Veikalā – sālīta siļķe…"
Ivars Holsts atceras: "Man izsūtījuma brīdī bija sešarpus gadi. Pirmo laiku mocīja šausmīgs izsalkums. Es joprojām nesaprotu, kā mamma spēja mūs pabarot, ja nebija nekā. Ar māsiņu Intu kopā ar mammu bridām uz vairākus kilometrus tālo taigu, sacirtām malku un to ragaviņās vilkām pa garo kupenu "ceļu" atpakaļ. Ganīju kolhoza teļus basām kājām (apavu nebija), sadurot tās uz mežrožu dzelkšņiem. Papēži samilza, nogāja nagi, šausmīgi sāpēja… No skolas nākdams, kolhoza kantorī izstāvēju rindu pēc maizes normas. Ceļā uz mājām aiz izsalkuma reizēm tūlīt apēdu savu daļu, bet mammas un māsas tiesu nekad netiku aizticis, lai kā arī gribējās ēst. Vēlāk izaudzējām kartupeļus. Ja kādreiz veikalā nopirka siļķi, tad vispirms to izmērcēja. Tad vienreiz paēda kartupeļus ar siļķes mērcējumu, otrreiz – ar siļķi… Kad plūdu laikā upes krastā sanesumos atradu naktsšņores ar āķiem, kopā ar zēniem tās sāku likt, lai noķertu kādu zivi. Uz rudens pusi, lai nopelnītu skolai nepieciešamo, nesu uz kuģīša piestātni tirgot grauzdētas saulespuķu, ķirbju sēklas, taigā salasītus riekstus. Tur iemācījos ogot tā, kā to daru vēl tagad – kamēr lasāmais trauks nav pilns, neapēdu ne ogu. Ziemā aukstums tāds, ka putniņš nokrīt nosalis. Apavu nebija. No māsas kažociņa mamma pašuva pazoles zeķēm, un tā es gāju uz skolu. Tādi bija pirmie gadi, kas mani norūdīja dzīves grūtībām. Bet visvairāk žēl mammas…"
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.03.2009.
Autore: ILGA HOLSTE
Cesvainē
OĻĢERTA SKUJAS foto