Jau nedēļu Valda Dombrovska vadībā strādā jaunā valdība. Pirmos jaunās valdības soļus atzinīgi novērtējis Valsts prezidents Valdis Zatlers, bet opozīcijā palikušās partijas jau lēš, cik ilgi tai izdosies noturēties seglos – līdz pašvaldību vēlēšanām vai rudenim. Savukārt tauta ir sastingusi jaunu nodokļu gaidās, jo nebija vēl apstiprināta jaunā valdība, bet nākamais premjers jau paziņoja gan par neizbēgamo nodokļu paaugstinājumu, gan par jauniem nodokļiem.
Šādi valdības plāni saulaināku noskaņu, protams, nevieš, neraugoties pat uz to, ka vakar, siltu saules staru apmirdzēts, sākās pavasaris. Taču ne sinoptiķi, ne arī valdība siltas dienas mums tik drīz nesola.
Tā vietā gandrīz vai katru dienu izskan jaunas ziņas par to, ko turpmāk nesaņemsim. Pensiju iesaldēšana un indeksācijas atcelšana aprīlī izrādījās tikai pirmā bezdelīga. Tam sekojošais paziņojums par iecerētajām izmaiņām 2. līmeņa fondēto pensiju sistēmā, kuru sekas, sasniedzot pensijas vecumu, izjutīs vairāk nekā miljons strādājošo Latvijā, gan izraisīja diskusijas, bet nākamie pensiju saņēmēji, kas pensijā dosies pēc gadiem desmit vai vēlāk, īpašu satraukumu neizrādīja, jo daudzos šādi plāni tikai nostiprināja neticību pensiju uzkrājumu lietderībai.
Algas, pensijas, pabalstus var jau arī nepalielināt (vismaz ne tik strauji kā treknajos gados, kad daudzās valsts un pašvaldību struktūrās algas tika paaugstinātas vidēji par 30 procentiem gadā), bet, ja reiz tas izdarīts, tad nav ko arī ņemt nost.
Psiholoģiski droši vien ir smagi, ja nav gaidītā algas pielikuma, bet kā lai iztiek ģimene, ja ienākumi pēkšņi samazinās par piekto vai pat trešo daļu? Cilvēks tomēr nedzīvo vienai dienai un atbilstoši ienākumiem plāno savu dzīvi, izdevumus, ņem kredītus, uzsāk studijas vai iegādājas ikdienā nepieciešamās lietas.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča šonedēļ jau aizrunājās tik tālu, ka Latvijā vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju finanšu jomā, kas ļautu samazināt visus iespējamos sociālos pabalstus, neievērojot tiesiskās paļāvības principu, lai, kā saka, ātri un bez dejām varētu atteikties gan no ģimenes valsts pabalsta izmaksas bērna pirmajā dzīves gadā, gan no piemaksas pie bērna piedzimšanas pabalsta.
Re, kā! Sūkstāmies, ka ar katru gadu palielinās pensionāru īpatsvars iedzīvotāju vidū, un tai pašā laikā gribam pieņemt lēmumus, kas nebūt neveicinās dzimstības palielināšanos un demogrāfiskās situācijas uzlabošanos valstī.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA