Madonas rajonā ir deviņas audžuģimenes, trīs no tām ir Ļaudonas pagastā. Arī Astrīda un Ivars Ņikifarovi uz laiku savā ģimenē ir uzņēmuši bērnu.
– Audžuģimene par bērnu rūpes uzņemas uz laiku, jo tā ir alternatīva bērniem, kuru vecākiem atņemtas aprūpes tiesības vai viņi zaudējuši ģimeni un dzīvo bērnunamos. Laikā, kamēr bērns ir audžuģimenē, bāriņtiesa meklē bērnu radiniekus, kas varētu par viņiem rūpēties. Ja nekas netiek atrasts, tad tiek kārtoti adopcijas dokumenti.
Audžuģimenē par bērnu rūpējas īslaicīgi, bet, protams, gadās, ka tā arī adoptē bērnus. Ja Latvijā piemērotu ģimeni bērnam neatrod, tad viņu iespējams adoptēt uz ārzemēm. Par iespēju uzņemt bērnu savā ģimenē es uzzināju 2005. gadā, kad bijusī sociālā darbiniece Anita Biķerniece man piedāvāja mācīties apmācības kursos. Piekritu, jo uzskatu, ka mācīties nekad nav par sliktu. Visas zināšanas kādreiz noder. Jau iepriekš pa vasarām biju ņēmusi bērnus no ģimenes atbalsta centra "Zīļuks". Pēc šo kursu beigšanas manā ģimenē ir bijuši trīs bērni. Pašlaik pie mums dzīvo vienpadsmitgadīgs puisis. Kā uzskata, šis vecums ir sarežģīts un ģimenes nelabprāt izvēlas audzināt šāda vecuma bērnus. Pirms tam ar vīru vēlējāmies ņemt meitenīti, kas būtu jaunāka. Galvenais iemesls, kāpēc izvēlējāmies šo puisīti, bija tas, ka viņa māsiņa jau mācījās Ļaudonas vidusskolā, gribējās, lai viņi netiktu šķirti, bet vienmēr būtu kopā.
Būt par audžuģimeni ir emocionāli grūti, bet, protams, tas viss ir pārvarams. Pašlaik problēmu nav, jo šis puisis ir ļoti mīļš un jauks. Ja kaut kas slikts ir bijis viņa pagātnē, viņš to nelaiž uz āru, neizrāda. Manuprāt, cenšas no tā norobežoties. Arī konfliktu mūsu starpā nav, – stāsta Astrīda Ņikifarova.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 14.03.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA