Tā lauku slimnīcu slēgšanas faktu komentē Veselības ministrijas ierēdņi, jo, lūk, smagākos gadījumos ārstēšanu veiks centrālās slimnīcas.
Bet vai šie gudrinieki zina, ka tieši smagos slimniekus grūž uz mazajām slimnīcām? Piemēram, mūsu rajona slimnīcā uz terapijas nodaļu nav nemaz tik viegli tikt. Ģimenes ārstei nākas pazemīgi lūgt, lai tā savu slimnieku nosūtītu uz rajona slimnīcu. Zinu gadījumu, kad ārste, izrakstot slimnieku, brīdināja, ka nākamreiz pie sevis viņu neņems.
Tiek uzskatīts, ka Ērgļos, kur slimnīca apkalpo vairāku pagastu iedzīvotājus, pat ievērojamu daļu no blakus rajoniem, ļautiņi varēs ārstēties tā saucamajā veselības aprūpes centrā. Kā tas lauku apstākļos ir iespējams, kad jau tā ir grūti un dārgi tikt pie ārsta uz izmeklēšanu, kur nu vēl katru dienu uz procedūrām? Vai mums ir tik daudz ārstu un medicīnas māsiņu, ka varētu ārstēt slimniekus mājas apstākļos, kā to iesaka Veselības ministrijas ierēdņi? Patiešām, viņiem nav ne jausmas, kā cilvēki laukos dzīvo.
Tā varētu būt, ja slimie būtu miljonāri vai ļoti turīgi, jo šāda ārstēšana nezin cik maksās. Paradokss ir tas, ka starp mūsu „tautas kalpiem" ir ne mazums mediķu un pat valsts galva ir ievērojams ārsts. Nesen „Starā" izlasīju publikāciju „Par gultasvietu slimnīcā – četras reizes dārgāk". Patiešām, rodas doma, vai ir nozīme tam, ka slimnīcas ir vai nav?
Cietušais no Ērgļiem