Valentīns Atvars dzimis Jelgavas rajona Zaļeniekos, bet kopš 1973. gada dzīvo Ļaudonā. Tagad ir pensionārs, un tikai retais zina, ka viņš raksta dzeju.
– Pirmo reizi uzdrošinos to atklāt, ka rakstu. Skatoties televīziju, noklausījos akadēmiķa Stradiņa viedokli un nospriedu, ka manas domas sakrīt ar viņējām. Es tikai to visu atklāju dzejoļos. Lasu arī to, ko raksta citi, un kāpēc gan nemēģināt paust savu attieksmi. Dzejoļus esmu parādījis savai meitai, kas tomēr iedrošināja mani tos nodot arī lasītāju vērtēšanai. Rakstu par to, kā jūtos, kā uztveru sabiedrībā notiekošo. Brīžiem tā ir kā politiskā dzeja, brīžiem sadzīviskā, – iepazīstoties par sevi atklāj Valentīns Atvars.
Vaicāts par to, kā sācis rakstīt, viņš aizdomājas: – Bija tā, ka strādāju par šoferi, vadāju cilvēkus, un to laiku, kamēr bija jāgaida, sēdēju mašīnā un rakstīju dzejoļus. Kādu brīdi strādāju arī mežā. Ir arī lauku saimniecība, ko sauc "Cielavas". Brīvajos brīžos ceļu pirtiņu, un varbūt, ka drīz jau varēs pērties.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto